02
Nov. 9th, 2017 | 11:01 pm
From:: barcelona
Klusu, es nupat sapratu, ka es nekad dzīvē neesmu bijusi līdz galam laimīga. Tā patiesi un īsti un pilnīgi nē, nekad. Un šī apziņa griež kā papīra nazis un man gribas sevi žēlot, vai varbūt nogalināt, lai atbrīvotos no šīs sajūtas. No sajūtas, ka es vienkārši nezinu kā dzīvot. Es vienkārši nesaprotu kā cilvēkiem pietiek. Un man sāp, man sāp, man liekas, pa mani kāds bradā ar armijas zābakiem. Un zini, man liekas, ka es to ļauju, jo man nav motivācijas cīnīties. Tad, protams, pēc laika es pieceļos, es uzstutējos augšā un es esmu ļoti pārliecināta par to, ka šis ir brīdis, kad sākas mana jaunā skaistā dzīve. Ka esmu varen stipra, varbūt pati stiprākā. Es to sev aktīvi ieskaidroju un es sev noticu, jo es esmu lieliska mele, tici man. Un tad es jūtos varena. Ārkārtīgi. Tas neilgst. Tas beidzas. Es esmu atpakaļ dubļos, kāds bradā pa mani. Es esmu sastingusi. Man liekas, es viņam to palūdzu. Jo man patīk ciest? Jo upura loma ir vislabākā no visām, jo tā noņem visu atbildību? Un zini, man riebjas tādi cilvēki kā es. Vāji, pasīvi agresīvi. Zema pašapziņa kompensēta ar narcisismu. Tik daudz viedokļu, nekāda pamata. Histēriska un vienlaicīgi emocionāli nepieejama. Slimīga vēlme sevi ārdīt. Nekas nekad nav gana labs.