pieklājīgi vārdi neskatoties acīs - December 11th, 2017

Es nemaz negribu būt kopā ar Tevi. Es gribu būt Tu. Tev dienā ir divreiz vairāk stundu nekā mums pārējiem, Tev krāsas ir spilgtākas, Tu jau esi nodzīvojis vairākas dzīves, kamēr mēs knapi vienu cenšamies uzcelt. Nu ja, bet ja man tas izdotos, vienalga nebūtu kā Tu, jo vienkārši neesmu tik absurdi skaista, eleganta, noslēpumaina un fakin perfekta kā Tu. Tu, Tavas acis, Tavs balss tembrs un Tavs vārdu krājums mani nogalinās.

Bailes/dusmas? līdz kaulam. Līdz saknei. Taisns nokaitēta dzelzs nogrieznis, sākot ar kamolu kaklā līdz svelmei astes kaulā. Kā karstā šprice un spēriens pavēderē un pļauka, un auksts ūdens sejā. Paralizējošas tirpas no sirds, pāri krūtīm, pa pleciem, tad lāpstiņām, kas aizsit elpu. Sakosti zobi, ka sāp. Pulss deniņos pērkona skaļumā, savilktas dūres un nagi griežas plaukstā, elpa sāp. Un man ir nelabi un tas ir simts reizes labāk nekā parastais gaidīšanas režīms, jo liek justies dzīvai, cik banāli, cik neoriģināla es tomēr esmu. Es zinu, ka agrāk, vai vēlāk kļūšu atkarīga no visa šī un tad man nepietiks un es vienkārši iešu meklēt problēmas, lai dolbītos no stresa. Un tā tiešām neesmu es, jo man taču patīk miers un riebjas drāma, un es noteikti vairs nezinu, kas tieši es tagad esmu. Jo to meiteni no vecajām fotogrāfijām es tiešām, goda vārds, nepazīstu. Un to sievieti spogulī es negribu.