pieklājīgi vārdi neskatoties acīs - September 9th, 2017

Tagad? Tagad, kad esi saderinājies, Tu man uzraksti, ka es Tev toreiz patiku un ka gribēji, lai neaizbraucu? Visa mana dzīve ir vienas vienīgas garām palaistas iespējas un nepiepildīts potenciāls un nokavēti vilcieni un kā būtu, ja būtu un varbūt vajadzēja. Kur ir man īstā dzīve? Jo viss, ko jūtu ir vai nu sentiments par nenotikušo bijušo vai arī ilūzijas par iespējamo nākošo. Visas manas atmiņas ir tādas miglainas, tā it kā es tur pa īstam nemaz nebiju un atceros tā, ka drīzāk filmu nevis kā manu pieredzi. Kur es esmu? Un kāpēc es neesmu te?

Es varbūt, iespējams, var gadīties, meibe esmu nedaudz, mazdrusciņ, kripatiņ apsēsta ar ideju par Tevi un Tavu locekli man mutē. Derētu piebremzēt, jo tad, kad tas notiks (un tas notiks, draudziņ, tas notiks un Tev liksies, ka Tu mani savaldzināji un pat neiedomāsies ka es to visu norežisēju) tad, tad var gadīties, ka būs viss tik antiklimaktiski. Un viss, ko es būšu ieguvusi būs tikai varas sajūta, plusiņš pašnovērtējumam un tikai pats minimums baudas. Bet vēl svarīgāks ir jautājums - kāpēc pat manos sapņos un fantāzijās es beigās esmu nelaimīga??

Tu esi kā augšāmcelšanās, svaigs rīta gaiss pēc ballītes iekštelpās, tu esi auksta ūdens glāze. Bet tikpat ļoti Tu esi mašīna pāri sarkanajam, kamēr es eju pāri gājēju pārejai. Tu esi pļauka sejā, grūdiens paribē. Man šķiet es vemšu no tā kā Tu man liec justies. Un tad es nākšu atpakaļ pēc vēl.
Skatoties uz Tevi es saprotu, kāpēc sievietes ļauj sevi krāpt.