Ziniet kas mani mēdz mulsināt ? Jūtas. Nē, ne jūtas, tas rada priekšstatu, ka runāšu par mīlestību.

Sajūtas. Tā jau skan labāk. Pats par sevi faks kā tāds. Mēs nespējam apzināti tās regulēt, pieregulēt un pārregulēt pēc savas patikas. Tās ir tādās, kādas tās ir. Mēs arī neapzinamies, kāds īsti ir iemesls, kāpēc tās radās un tieši tādas, kādas tās ir. Es domāju par tām sajūtām, kuras vienkārši uzrodas neaicinātas, ne jau par skumjām, kuras rodas cacai, saplīstot viņas jaunajām Nike botiņām. Arī ne par prieku, kurš parādās metālista acīs, kad tas ierauga ādas jaku kopā ar melnām kirzām uz akciju. Bet varbūt tomēr arī tas skaitās. Es pat nezinu. Jebkurā gadījumā, bieži vien mēs sajūtam to, ko nemaz negaidām un beigās pat nesaprotam, kāpēc šīs izjūtas mūs apmekleja. Dažreiz sevi pat nosodām par to, jo saprotam, ka īsti nekāda iemesla nav bijis, lai mēs tā justos.

Sasodīts (jā, esmu nolēmusi aizstāt mūsdienās jau ierastos bļeģ un pizģec ar vienu latvisku sasodīts, jo bitīt matos es nevaru sacīt, kad dusmojos, tas sasmīdina ne tikai pārējos, bet arī mani pašu un tad no tās dusmošanās nekas vairs īsti nav palicis). tātad turpinām.
Sasodīts, viena lieta ir, kad es apzināti nekontrolēju savu rīcību un ļaujos darīt muļķības un otra, kad kaut kādas sajūtas vienkārši atnāk un neprasa atļauju vai drīkst atnākt, kur nu vēl ieņemt visu manu mazo skambūzi, kur glabājas manas svarīgākās lietas un nelietas :?