Tālab bij zvēriem Daugaviņas rakti?
Monday, January 16th, 2023

Date:2023-01-16 20:36
Subject:Tekstilšķiedras, 2023
Security:Public

Viena no manām praktiskajām apņēmībām šogad- samazināt savu tekstila atkritumu pēdu, cikvientāl iespējams, pārejot uz videi un pašai draudzīgākām šķiedrām.

Tas nozīmē ne vien tādus samērā vienkāršus uzdevumus kā "nepirkt fast fashionu" vai "valkāt to, kas jau ir",
bet, ņemot vērā, ka esmu diezgan labi pavirzījusies paššūtā un paškūrētā gardeorobē: nevairot poliestera un neilona klātbūtni savā gardeorobē, izņemot sporta apģērbu grupu, kur likras, spandeksi, softshelli n other plastic shit ir vietā, jo dara savu ķīmisko, funkcionālo darbiņu un zeķubikses-zeķes-veļa, jo gluži vienkārši, alternatīvu ir maz. Ir, bet maz un katru dienu jau gluži zīdā vai merino nepavadīsi. (Bet hei,  ecovero/liocell zīmolu viskoze ienāk dažādās formās arī te, atliks pagaidīt.)

Par, vai drīzāk, pret poliesteru un to briesmīgi kriminālo parādību - akrila šķiedru- kas "pēc skata siltus vilnas džemperus, bet īstenībā akrila" padara nejēdzīgus (tie nesilda),
ir daudz vieglāk domāt, ja iztēlojies, ka katrs poliestera slānis ir (iztēles nolūkos primitivizēšu) viena PET pudele visā ķermeņa garumā.
Tātad, veļa un zeķes- viena pudele; pirmais apģērba slānis,
nākamā, siltais slānis (džemperis, žakete) - vēl viena;
mūsu klimatam obligātās
virsdrēbes- vēl divas pudeles (jo odere+ izstrādājuma audums, ja vēl poly siltinājums, tad 3).
(Arī kokvilna nebūs draugs dēļ nesamērīgā resursu patēriņa (gan jau
zināmais fakts-  viena T krekla trikotāžas auduma saražošana paģēr 2700 litrus ūdens, ar to pietiktu vienam cilvēkam 900 dienām). 
Bet kokvilnas labākā īpašība gan ir tāda, ka tos vecmāmiņas antresola blata palagus vēl nezinās, kur likt arī maz-mazmeitiņas, vienīgi izmēri (gultasveļai)
mainās, bet citādi - plate nenodrāžama.)


Taču modīgi vai vienkārši- kaut kā apģērbies cilvēks- ieskrūvē sevi kā mazāko matrjošku iekš 4-5 PET pudeļu slāņiem,  normālas vielmaiņas dzīts izveido tur iekšpusē sev raksturīgo un svešniekiem nereti jūtamo organoleptisko buķeti un iet viss tāds, sprakšķēdams un sprēgādams. Tad LED gaismas un parafīna sveču (vai vaska, bet tad ar "stiprām smaržiņām")
stiprinātā jogas klasītē uz lamināta dēļiem un naftas paklājiņa uguns elpā mantras mieram/dabai/līdzsvaram skandēdams. .

(Dažas naftas par daudz, ne)
Ja tā PE lieta vismaz kalpo ilgi- gadus piecus/desmit- nnnnulabi, vēl paliek tā mirkoplastmasu bēda mazgājot,  kop, tīri, labo un novalkā, bet kopumā,  poliesterizācija, tāpat kā lēts cukurs, palmu tauki un draņķīgi kviešu milti- šīs izvēles nepadara mūs labākus.

Ar šūšanas hobija domubiedrēm jau ieviesām sakāmo-  "smuki tev šis pudeļaudums krīt",  tas,  lai mobilizētu pašas (pie iespējas)  izvēlēties citas alternatīvas no krājuma. 

Taču šī ieraksta mēŗkis,  lūk, sākas šeit- šķirojot savus audumus, atklāju megacūcību: pāris "smalkās viskozītēs", ar visu smalko viskozīšu izcelsmes birku dedzinot atklājās sasodīti tīrs polītis vai māksl. zīds. 

Smieklīgākais piemērs (ar pašas aušību gan) - uz tausti itinkā labam oderes audumam gar visu eģes malu ir lepni zelta marķējumā rakstīts "100% SILKy", tieši tādā veidā. Nu un kādā šūšanas grupas jezgas brīdī un nevērībā arī es esmu pastellējusi "izcilu viskozi ar zīdu" no paunu tirgones, bet tas silk nav silks, tas lētākais un vissūdīgākais polītis parastais. un no viskoozes- ne vēsts.

Ne mazāk aizraujoša aina paveras manā mīļākajā- vilnas pasaulē. Jo vilna, pirmkārt, ir dažāda pēc šķiedras ("mata") garuma un smalkuma (to labiem audumiem norāda "supernumbers", ja tādi ir ieausti eģē), taču ja vilna ir ar piemaisījumu- viskoze, poliesters vai kāds liocels, tad vecais triks ar dedzināšanu vairs nav tik vienkāršs: ja polītis ir jau apmēram 15%, dedzinot audums "mūk prom no liesmas", kaut (līdz zināmai piemaisījuma pakāpei) smaržo joprojām tā, kā smaržo īsta vilna un ogli neveido. Īsāk sakot, tas PE vai akrils labos audumos nav pieausts klāt kā atsevišķs diegs (kurš, vaļas brīdī un zem 30% proporcijas ir pirmais, kas uztaisa pazīstamos bumbulīšus), tad nemaz tik vienkārši šamo nepieķert. Un, ja cik gadus vajadzēja, lai pircēji kaut mazliet sāktu lasīt pārtikas etiķetes, tad cik gados nonāksim pie uzticamiem audumu/izstrādājumu atšifrējumiem un izpratnes par to visu? Šķiedrmaldināšana, ir tāda lieta, lūk. ASV jau ir daudz keisi un termins "bamboozing", bambusēšana, bambu-sēšana, lai joprojām neilgtspējīgās un nedraudzīgās šķiedras vai to izstrādājumus patērtāju acīs padarītu tīkamākus.


Par to dedzināšanu, bez tā, ka poliestera kleita (pat visdārgākā n tā) ir un paliek PET pudele visa ķermeņa garumā (lai arī tā var būt pārstrādāta),
ir vēl viena mazliet atvēsinoša atziņa tā nevalkāšanā: tas, ka aizdegoties, poliesters kūst. Vilna, zīds, kokvilna, lins, tie nedeg vai gruzd, bet polīši- forši piekūst. Un es šo atziņu es stabilizēju aizvakar- aizdedzināju vienu auduma gabaliņu, pincetes tieši šajā eksperimentā man nebija (meld. "jo keramiķu meitām rokas nedeg") un tas krītot pielipa man tieši uz stilba.
Tagad man ir mācība, maza čūla un gočpendel, pie ugunskura*, malkas vai gāzes pavarda ar šito te, sarkano amoralles mājas kleitu, es labprāt nestāvētu vis.

Mazāk ir vairāk,
labāk maksā dārgāk (arī, rēķinot ieguldītajā šūšanas laikā), bet kalpo ilgāk, apmēram tāds būs mans koncepts, redzēs, kā saies.


*un tieši outdoor apģērbos lielākoties viss ir viens labi kūstošs poliņš.

22 comments | post a comment


browse days
my journal