Piektdienas vakarā, kad nu kāds teksts palicis pabeidzams, čau, ciešamā kārta, tā vien nagi niez pielaist visas stila un gaumes kļūdas, salikt komatus katrā vietā un nevietā, kurā apstājos ieelpot (jo kad raksta, tad neelpo, tas arī palīdz kraulam);
tad sparam vēl maķenīt (kā šitais ir C1/C2 angliski, šis maķenīt?) padauzīties ar vārdradi un tieši to darot komats spēji atcerēties, ka vispār jau tieši šis rakstāmgabals ir pabeigts pirms pāris nedēļām un rātni viss tāds izrediģēts dus mapītē citā, ak jel, ciešamā kārta.

Sen jau teicu, ka spēlējoties itin viss sanāk labāk,
ne smagi drāmas sliedi nesot.

(Attēlā: žilbinoši asprātīgi animēti .gif)