Izlasīju Ābeles "Balta kleita" stāstus, ap šo uzlējumu šausmīgi garlaiko visu deviņu stāstu/kleitu piegrieztne, jā, jā, latviešu sievietes sūŗais liktens visādos locījumos, dabiņas klātbūtne un 'rasasrītuzirneklīši' un tā aukstivelkošā laimes neiespējamība; ar šo jau papilns tas pēdējo gadu plauktiš, vai nu vajadzēja, vai nu.

Fucksthisshit, kur vieglums, gaišums un elegance, ne vien staigna purva bridējiņas paštīksme;
kur dzīvi apliecinošo ziemeļnieču/roņu dīrātāju skarbuma/īstuma nepārpušķotais prieks;
tad jau, Janas Egles tēli ir dzīvāki, nav "nebeidzamās sāpēs nolaistu roku" un visa šitā, lēnās tērcītes aiz norasojuša loga sapuvušā rāmī un - neviens- man- nenāk- palīgā- pasīvās agresijas.

Nu jau pietiksies, pietiksies, paldies, meitenes, ir mums mātespiens visās valodās un lentās, bet tad ar šito beidzam, labi?


Jābūt taču kam priecīgam arī [PAT!] šogad iznākošā LV proziņā, ko? Kur man to meklēt?

upd. vienkārši, varbūt arī svaigākajā latviešu literatūrā sievietei joprojām nepiedien būt savus ievainojumus un traumas sadziedinājušai,
ja tā notiek, tad tas uzreiz aiziet uz saplēsto pežģīņu ((c) Silvija B.) klāsteri vai arī selfhelpu par latvietes staltajām karmām ar lielvārdes jostas stringiem, nujūssuņisargieties.





īsāksakot, kā nereti- "mēs varam labāk" un labi, ka ir tulkojumi no somu, igauņu un lietuviešu un visām citām izcilās trijotnes pārnestajām valodām, bezgalīgi īsts un patiess paldies par tiem. un par to trijotni arī paldies.