Rau, kādvakar mani dīdīja kāre pēc piedzīvojumiem un sen nebija būts Liepājā un pastellēju es greznu (nu, suiti ir zīmols tomēr) kaķi maisā- biļet's uz LSO/VAK un citu kopdarbu, par operuzvedumu Suitu Sāga sauktu.
Kaut kas mani darīja bažīgu, teiksim, relatīvi pieticīgā publicitāte ap notikumu, tādu kā tīzerīšu trūkums mēnesi pirms, bet vai tad nu es nezinu, ka mākslai vajag intrigu, laiku, nopirku biļetes, likos mierā, kaut arī relatīvi izvairīgā insaideru atbilde nepaslīdēja bez ievērības.


Long story short: šis notikums lieliski nostiprināja vairākas atziņas.

Pirmkārt, ir pilnīgi normāli, ka reizēm arī/pat ģēnijiem un/vai teicamniekiem nesanāk. Vienkārši- nesanāk un piedosim to vispirms katrs sevm savam ģēn/teicamn. inside un tad VAK un MSirm., jo tā drīkst būt un tas ir normāli. Reizēm nesanāk. Jo nesanāk. Un viss.

Otrkārt, dramaturgs, tāpat kā režisors, tās ir profesijas, arodi un nevis sirdslietas un hobiji, ar "es interesējos par novadpētniecību, tātad, varu iestudierēt visu to, par ko interesējos"- ar to ne-pie-tiek.

Ja svērtu un vienā kausā saliktu Dubru, Sirmo, VAK un orķestri, kas visi tomēr ir skoloti profesionāļi, viņi strādā par to, par ko saņem naudu, bet otrā ieliktu šī notikuma amatieru masu: mācītāju- godavīru, režisoru LL, kurš bija absents arī savās darbībās, citus, arī LDzintara apkopēju kolektīvu, kas šķiet pametis šo iestādi jau sen (es citreiz būš gatavāka skatīties uz labi izgaismotu, bet šaušalīgi netīru (nobružātu) skatuvi (gribējās antraktā ātri noieties ar mitru lupatu vismaz)); zinu, ka labu cilvēku un suiteni, bet ne kostīmu mākslinieci, ā, scenogrāfa nebija, jo "te naU jau to gArdīņu" (tā teica netālsēdošā prominence, jums labāk nezināt, kura),
lūk, ja svērtu, tad amatieru kopsvars krietnos profesionāļus ievilktu krietnā pazemē, zem ūdens pavilktu, ko arī, nesvērti un brīvi, ar palētu patosu izdarīja ar notikuma saturu un formu un pēcsajūtu.

Treškārt, atvainojos, bet godavīri- mācītāji tomēr lāga neder par dramaturgiem arī tāpēc vien, ka to pasaule ir gluži dzidra un tīra, jo garīgums un operējošais ietvars ir sacīsim, no laicīgā notīrīts, taču patiesa, dzīva "laicīgā trūkums" ļauj radīt ārprātīgi seklas un klišejiskas, lai neteiksu, ka smieklīgas drāmas un varoņu raksturus, personas; par naratīvu nerunājot: valodas, vēstījumu un tēlu korpuss bij pasprucis no krāsojamās grāmatiņas īpaši mazām avīm, bildu ābece īpaši tumšiem pakšiem, bet nu, varējām atkārtot dažas liturģijas un svinēt ziniet, īso laulības priecu. (bērnībā arī taču mazām meitenēm patika spēlēt kāzās, to darīja, uzliekot virtuves aizkaru par plīvuru un mendelsona plati un kožot kaut kur iekārtā ābolā, ček).



Īsumā, normāls, cauruncaur izstrādāts feileris. Tā gadās. Visi izgāžoties augam vislabāk.

Es tikai nudien nesaprotu, kāpēc citi apmeklētāji cēlās kājās un mēģināja ovāc-ēt, jo tas ir tik bīstams viltus laipnības signāls, ka "tikai iedrošinās" un to nu neviens lāga nebūs pelnījis, ne vēsture, ne suiti, ne sāgas, pat ne krietni mācītāji ne.


p.s. ēdiens bija pieklājīgs(c)