"Spēlēju, dancoju" nudien ir lielisks. Brīvs un svaigs redzējums uz Raini/Ziedoni, baudāms un raksturīgs Im.Kalniņš; man patika gluži itin viss, varbūt tā pārnese uz Rīgas pili, tā palika vien kā norises vieta, izņemot pašas pirmās, uvertīras minūtes ar ugunskura debesīm kāpinājumā.

Man liekas, ka šādi būtu jārunā par latvietību,, bez inercēm, bez turēšanās ap/pie attiecībām (Lelde tur bijusi/nebijusi visos savos plīvuros), bet par lielajiem, katram saviem lēmumiem, izšķiršanos, izvēlēm. Ļoti tīri un viegli un paceļoši, neskatoties uz to, ka varoņa nāvi neviens nav atcēlis. Ļ. iesaku.