Ir tādas dažas ilg(i)spējošas lietas.

Teiksim, oranži brūnās "Latvijas keramikas" māla bļodas, riebīgi smagas un nesmukas, bet nesasitamas. Atceros, kā oma tajā lika speķpīrāgus, kā tajā maisīju pirmo pankūku mīklu viņas uzraudzībā; visas manas raugamīklu nedienas arī tur ir (ne)rūgušas. Sen jau vairs tā nav smukā bļoda, kuru likt uz galda servēšanai, tā ir funkcionālā "jaukšanas bļoda" mīklām.

Nesenajā mēztiņā trīsreiz nošūpoju to virs mistkastes maisa - sak, glazūra saplaisājusi, viens robs izsists, nav jau tā, ka podnieku loks nebūtu par šo zobojušies un četras jaunas vietā uzdāvinājuši....bet tomēr, tā bļoda ir bijusi vēl pirms manis. Tajā rūga rauga mīkla, kura man joprojām nesanāk. Neizmetu. (Pagaidām.)

Vai, piemēram, Oxo dārzeņu nazītis.

To uzdāvināja viena amerikāņu apmaiņas studente, kura dzīvoja kādbrīd pie manis '96/97 gadā.
Šis ir pasaulē ideālākais dārzeņu mizotājs, zinu, ir cilvēki, kuri mizo dārzājus ar tiem kaķeņveida, ir tādi, kuri par pareizu tur mizotāju ar nekustīgu galvu, bet es (un kā laimīgi noskaidrojās, ne es viena) par vienīgo pareizo uzskatu tieši šo. Sanāk, ka tas man kalpoja 20 gadus, sestdien nopirku jaunu un bargi parēķinot, pavisam iespējams, ka dzīves laikā man pietiks ar 4-5 šādiem instrumentiem. Iedomā, cik pāri kurpju, tonnas zeķu, steri zobbirstu un visa kā cita izrotēs ap/gar/aiz/no, bet vidēji ņemtam mūžam, iespējams, pietiek vien ar četriem- pieciem dārzeņu nažiem. Ek, laika līnija - dzīve – un tajā ietilpst četri/ pieci dārzeņu nazīši. Baigi tā, pieticīgi ņemts, kā lai ar pāris dārzeņu nazīšiem pagūst uzbūvēt Romu?

Vissūrākās laikmetu veterānes ir rīves – kuram gan nav pilns iekšskapītis (ja ne pamatmājās, tad noteikti laukos/vasarnīcās)
ar piramīdām un tām vienplaknes skārda baisulēm (tādas, no spiediena ielocītu rokturi, ierūsējušas "citrusu zonā", bet pārējā - tieši pašā labumā un vēlajuvariztikt), uz kurām kopā ar rutkiem vismaz 3 paaudzes ir rīvējušas īkšķa falangas ādu un salātus servējušas aizdarītus ar krējumu un asiņu pili, ieslaucītu trauku dvielī, piemēram. Kā tādu izmest? ( meit, ar šo rīvi pirkstus apskādēja arī tava vecvecmāmiņa. vai nav cieši smalks mantojums, ko? )

Putu karote vispār droši vien ir mūžīga, domāju, apmēram viena uz dzīvi, putas un maldi, raidaidā.
Vai tortes lāpstiņa, labdien, smalkie sudrabi, tos tad svinībās uzpulierē, bet tās, pieklājībā un blatā dāvinātās melhiorenes, kuras neizvilktas apsūb kastēs, ak, piesārņojums, piesārņojums. Teiksim, kotlešpannas ar rūtoto dibenu izmešanas fineses reizumis tiek pārmestas no daža laba seniora, sakot, ka tik labas pannas jau pasaulē vairs būt nevar un ar šo savu stulbo pusaudzes neapdomību esmu pārcirtusi kotlešu izpratnes dzīslu nākamajām paaudzēm un kopš dienas tās nekas vairs nav līdz galam taisnīgi, jo tehniski ņemot, kotlešu pannu vajadzēja aizvest uz laukiem, kur tā, meistara piededzināta un ceplī atdedzināta, kalpotu vēl simtu gadu un BŪTU, bet tagad - tagad vairs NAV.


Vispār, man patīk nevilšā sadzīves arheoloģija un lietu liecību stāsti, smeldzīgi sarkastiskais joks par kāzās dāvinātajiem virtuves kombainiem, kas, dienasbeigās, izrādās ilgstpējīgāki par laulību, jo Moulinex, čehu servīzes, neizmetamas bļodas un neglītas putu karotes turpinās ilgāk, kā cilvēki, kuriem cepi pīrāgus vai atputoji boršču. Seļavī, ja, dzīve turpinās, ura.


Netiešā ilgspēlēšana – laikam tieši šī apjausma mani beidzot pievērsa tam, lai izvēlētos tādas lietas, kuras nekaitina un ir labas pēc būtības, jo stāvēšana pie izvērsta virtuves skapīšu satura un mēģinājumi to visu nonest uz konteineri, ir labs brīdis mērķtiecīgai "timeless design masterpieces" domai, še jums mana sirds, skandināvi un pārējie.

Un jā, no šādas perspektīvas skatoties, sasodīti dārgās un labās lietas iegūst citu amortizācijas pakāpi.


Bet nopērciet Oxo dārzeņu nazīti. Vai vairākus. Stockmanī ir.