*
Turpceļā, lidmašīnā sēdēja blakus stereotipiska krievu sieviete gados: adīta pūkainā mice, seši džemperi, drupačaini cepumiņi maisiņā, maisiņš kabatā, migrēnas, zelta brilles, intnerese par ezotēri tālāko zaru, ja vien es kādu vārdu teikšu, uzreiz uzzināšu visas savas auras krāsas un karmas uzdevumus, nodomāju. Laipna, ļoti gaiša, bet es vairāk, kā sarunāties (un pārliecināties par stereotipiem) es vēlējos pagulēt. Tas gan lāgā neizdevās, lidmašīna bija baisi auksta, man sala ar abiem borta plediem un diveiro borta tēju, arī miegam sala.

Nadežda, viņa man padeva roku – savai mammai biju cerība izsūtījumā,
viņa teica un uzsāka stāstu par to, ir pensionēta skolotāja, lido pie meitas uz Meksiku, kura, beigusi skolas Nīderlandē tur dzīvo jau dažus gadus, dodas satikt mazbērnus un sasildīties, jo tur vismaz trīs mēnešus gadā dzīvot veselīgā vidē, nebaidoties un negruzoties.
"Nesen apglabāju māti, vīru. Tagad esmu brīva un ceļoju. Man tik ļoti nepatīk Krievija, tā ir cūcība, ko viņi ar mums nodarījuši un destrukcija nāk no izpostītajiem austrumiem, bēgšana alkoholismā un vardarbībā – kāpēc tas ir arī šeit?", viņa vēl pēc kāda stāsta turpināja. "Es katru vakaru lūdzu dievu, lai "Baltija tomēr saglabātu neatkarību."

Lidmašīna piezemējās. Man īsti nebija, ko piebilst. Biju pārsteigta gan par saturu, gan par to, cik ļoti kļūdījos stereotipos.

*
( kino kluss )

Īsta filma novembriem. Daudzlīmeņu paldies- paldies- ir-maz-sacīts- par to. Un liel-viela pārdomām vēl kādiem vakarīniem, kādi gan tieši novembros netrūkst un neba, lai atpakaļ skatītos un rētas plēstu, bet tieši lai uz priekšu redzētu.


Vajadzētu izdomāt, kā to atrādīt saskaņas centra džipotajiem sociāldemokrātiem, lekniem kolchozu un izpildkomu pašvaldību priekšsēžiem un ZZS komjaunatnes (de)ģenerāļsekretāru ordai.