Šādās dienās es noteikti palieku par labāku cilvēku, kaut gadās, ka tas notiek pēc nelielām neiecietības lēkmēm, bet ir kaut kas ļoti attīrošs ir tajā dienaskārtībā, kad (trenējot iecietību) jāklausās gan absolūts sviests no Praudes/Beļečkova grāmatas "Mārketings" 1985. gada izdevuma, gan, daudz uzmanīgāk – stāstos par kuģu fraktu niansēm un beramo kravu transportu dažādjūru ūdeņos. Sanāca skaists un saulains tuvējās zemgalības loks, monamūrie sērūdeņražsmerdošie Ķemeri, Tukums un Jelgava, horizzzzonti ar miļonus vērtiem kombainiem līdz mākoņiem.

Saltās ievas zīmīgi uzsmaržoja Jelgavas Nestē, kopā ar dīzeli no Somijas vai kosmosa un vēsums, saulē stāvot iestājās vienlaikus ar smeldzi pēdās, jo

viens no maniem talantiem ir īpaši rafinētas fizioloģiskas reakcijas un to izgūšana.
Piemēram, metrostaciju un muzeju diskrēta pievemšana aprakstīta šīgada marta numurā un, skatos, citēta arī citos prominentos žurnālos, campers divsiksnu sandalēs
milzu tulzās ieberztās pēdu velves citās jaukās ārzemēs – par to daiņojām citgad,
visumā pikantais žokļa izmežģīšanas stāsts allaž palīdz saīsināt garas rindas uz publiskajām tualetēm, jo noklausītāji smieklos nepamana diskrētu aizlavīšanos garām,

bet šodien žēlabu grāmatas šķirklim "kā man tā gadījās" piedāvāju sāpošas tulznas uz pēdu otro un trešo pirkstgalu spilventiņiem, kas iegūtas no zeķu purngalu vīlēm īpaši augstos un šauros apavos. smalki, ne?

Pazemīgi lēšu, ka tas man par to, ka esmu pulgojusi atsev. indivīdus par (manuprāt) ņerkstīgo mīksmiesību, žēlojoties par apģērbu birciņām, kuras tiem grauž un kož un maniakālu to visu noārdīšanu, brīžam izraujot caurumus jaunajā ģērbā.

Tad nu, konsolidētā veidā to vīļu zākāšanu šodien atsrādāju, Rīgā iebraucu ar basām kājām spiežot autpedāļus.

Priecē, ka iekāpjot kedās šī nomācošā trauma izzuda, jo vabūt nevajag ar 10 cm augstām šaurām papēžkurpēm doties uz derīgo izrakteņu objektiem īpaši atbalstāmajās teritorijās, kur arī dāmām ir džentmeniski jākāpj pār sētu. Bet varbūt, tekstilindustrija, paprovē uzadīt visas zeķes ar plānāku vīli purniņā, jo kāpt pār sētu reizēm vajag arī skaisti, galu galā – tam piemērotus apavus es valkāju tikai sporta sacensībās!