Vajadzēja izdomāt vienu domu, atrisinājumu un sazvanīt pāris cilvēkus garākām sarunām, tāpēc nolēmu uz jauno/papildus vingrotuvi doties ar kājām. Novadpētniecība, nodomāju, kaut kāda dažādība un tā. Nieka pusstunda gājiena, vai pat mazāk.

Spīdēja spoža saule, kad no Lāčplēša ielas nogriezos uz Kalupes ielu un tur gluži kā caur burvju vārtiem- man šķita, ka ieeju "Klūgu mūka" pirmajās lapās vai arī nirstu cauri dzīvajai CSB statistikai par ienākumiem, bezdarbu, alkoholismu, bezsaimnieku mantu, čigāniem, nepilsoņiem/pilsoņiem, bērniem, kas neiet skolā- nu visai tai sadzīves dziļajai čerņai, pavasara spožās gaismas izgaismotai, kuru tik ļoti negribas redzēt un nav patīkami redzēt.

Bet tā tur bija visā godībā, pēc kaķu un cilvēku mīzaliem smirdoša, nesildītu ēku mitro mūru dvesoša, trīs vaidošas ("kak mņe ploho bļe") sievietes dienasvidū uz Katoļielas pieturas soliņa stiķēja hrestomātisko Vanagu ar apelsīnu, kuru dalīja ultranetīros cimdos (visas- darbspējīgā vecumā, bez fiziskiem darbaspēju ierobežojumiem).

No SIA "Atmiņa-2" apbedītāju busiņa izstūma tukšus ratus uz BikurHolim slimnīcu,
pareizticīgo klostera (?) dārzā māsas stādīja visādas puķītes un kopa zālienu, autoservisa durvīs lēni pīpoja vīri kombinzonos, aiztušējot audi/bmw un protams, puskailo sieviešu plakātus, tādi arī caurlaicīgi un tipiski mehāniķi, viss viens, kurš gads.

Pienākot pie Elko mājas atviegloti nopūtos – āreče, dzīve parastā, ierasto bilžu un ilūziju stiprinātā – 2016, "smuki biroji", izaugsmes līknes, zināmais un ērtais, stikls un tērauds un spoži auto un eksports. Sporta klubs ar kondicionieriem, tv rindām, trenažieriem un proteīna kokteiļiem. Tālumā autosaloni, Mols, Depo – cikjoslu satiksme, bet tepat, aiz tēraudstikla mājas sētas tās mūķenes, tās puķītes, tā atmiņa-2 tos ratus un tās sievietes uz tā soliņa un tā smirdoņa, smirdoņa un dzeltenbrūnipelēkais smilšu mākonis. Pāris soļi.

Atpakaļceļā izmetu vēl garāku loku un vēl dziļāk iegriezos šķērsielās un tur tā visa bija aumaļām, tā visa, ko baigi negribas tā īsti saredzēt. Veci, vārgi pašu un kaislību un paradumu saburzīti, no kopējās sistēmas attālināti cilvēki un absolūtais nekas visapkārt. Miera dārzā pogo putni. Kādu mirkli šķita, ka tās Rīgas un tās dzīves, no kuras pusdivpadsmitos iznācu, lai aizietu pavingrot nemaz var arī nebūt, ka ir apaļais bruģis, retie nācēji, slēgtās baznīcas un skaņas no tāluma un klūgu mūks.

Neatceros, kad vēl pagrieziens no Lāčplēša uz Avotu ielu būtu licies tik civilizāciju, labu dzīvi, ticību nākotnei un drošību apliecinošs.

Taču par CSB man tagad ir jāpadomā. Par datu abiem galiem.

Jau mēnesi taisos uzrakstīt vēstuli ar lūgumu paskaidrot, kur lai atrod valsts/pašvaldību budžeta iestādēs nodarbināto cilvēku skaitu (vēlams, pēc darbības/amatu veidiem) pret privātajā biznesā nodarbināto daudzumu. Tīri tā. Ekonomikas asinsastāvs, interesē tomēr.

Un ticamāk, turpmāk uz T. ielu braukšu ar auto. Grūti caurskriet tik blīvi dokumentālu vidi. Man diezgan paplāna āda.


p.s. Maskavas forštates gruzons lāgā nav pielīdzināms tam, kas pieejams Pasienē, Briežuciemā, Vārmē vai Sedā. Ir atšķirības, šis tāds krietni bezcerīgāks un aprobežotāks/ierobežotāks.