"LNMM atjaunotās ekspozīcijas koncepcijā un interaktīvās pieredzes veidošanā ieguldīs 472 670,00 EUR, tā četru mēnešu un viena iepirkuma ietvaros iegūstot [.....]"



Jā, nu nesenīt domubiedru lokā runājāmies par darba tikuma pamatiem, kas iesējušies kopš lietišķo laikiem - tie pēdējās nakts brīnumi, slapjās planšetes un degošais radošums, ahoi, kurš gan to nepazīst, "tāda tā mākslinieku dzīve, badā un acīm degošām",

bet man simpatizē viss tas pats arī publiskajā pieaugšanā, piemēram, kolektīvais klusēšanas un piekrišanas zelts, ka paties godājamais DD Studio ir apņēmies laika posmā no 17. decembra līdz 17. aprīlim par 472 670,00 EUR uztaisīt "ekspozīcijas koncepciju un realizāciju" LNMM Latvijas klasikas un Rozentāla izstādes zālēs.

Šajā teikumā loģiskās kļūdas ir vai nu jēdzienā "laiks" vai nu "darba apjoms" (koncepcija/realizācija) vai "budžets.".
Bet neadekvāta un pret fizikas un veselā saprāta iestatījumiem ir jebkura no divām kombinācijām, jo četros mēnešos, digitālās/interaktīvās (apraksti, reprodukcijas, navigācija, loģika, kodēšana) ar visiem projektoriem, ekrāniem, to piegādēm, cenu aptaujām, ar sludināšanas laikā nepabeigto muzeja ID un vizuālajām vadlīnijām.

Kaut kur jūs, dalībnieki, melojat un melojat brangi un lielākoties, sev pieņemdami šo par "normālu situāciju."

Protams, "labās un stiprās attiecībās" var bezgalīgi vilkt pieņemšanas- nodošanas aktus, vienoties par "starpnodevumiem" (un nu jau šo vārdu esmu pat sākusi lietot) un visādi citādi, pagarināties un atstaipīties, lai tikai nezaudētu svēto un nevienam nepiederošo "eiropas naudu", par kuru ceru, ka šis tiek līdzfinansēts. (UPD: nē, netiek. To visu Rīgas dome.)

Man neskauž ne privāti, ne profesionāli, ne korporatīvi, es neesmu mazeltov un neķērcu, ka "mitrēvics ir maita un visi ir rīgā radi".
Pirmkārt, jā, plusmīnus, visi esam radi;
otrkārt, Latvijā ir tieši 2 kantrori, kam šis vispār ir pa zobam: H2E un DD Studio un iepirkuma prasību ievirze ir komplimentāra DD, paldies viņu rūdījumiem Kazahijā un citur.

Taču pasaulē un ES jau nav tikai Latvijas piegādātāji vien, vienīgi tie nekad uz šo neparakstītos un šādu līksmu piedāvājumu arī pat tad, ja iepirkumus NEBŪTU "sarunu procedūra." Ai,ai, ai.

Tas, kas uzdzina nelabumu laikam ir tā formāli ierēdnieciskā puse.
Jo mākslinieki jau –  ko gan tie, tie domā koncepcijas, zīmē metus un projekcijas, nekaitīgi domā par bildi. Un būs, būs smukiņi, būs smukiņi un ekrāniņi un projekcijas uz grīdas un tā un fontiņi un pelēkais un viss kā no jūsumūsu kodolskolas mužīgās estētikas. Līdz vīlītei uz ārpusi nopucēti. Bet to pārējo- to ar stipru parfīmu vai sedzošu špahteli.

Žēl man tevis, kultūra un mantojums, paties. Šitā turpinot, arī to simtgadi mēs vienkārši pa visiem nodzersim un desās norīsim, inesei apsei apsītei priekšgalā bungojot un pašnabā buroties, ik pa laikam laižot matiņā, jo tā ir spēcīgāk. No otras puses, mūsu varenais un brīnumainais valsts kuģis, iespējams, arī no šī nenogrims, jo tam ir slēptas jaudas un iekšējas rezerves, kuras atveras, kā likums - pēdējā naktī un adatas acī un aust jauna diena, kurā esi izdzīvojis. Nav maz.