Tad nu lūk, šodien beidzot pienāca tā diena, kad decembrī atceltā "Mielasta" izrāde iestājās skatāma.
Sēdēju un skatījos, sēžu un domāju, ka nesaprotu, par nu bija tik ļoti tobrīd nācijas cepiens un viedmīļu šķēplauzme - parasts, JRT gan netipisks kāpostnieks (viņi dziedāja korī gandrīz un dejoja ansamblī bezmaz! kivelnieks gandrīz!) izmantojot templeitu un settingu "paspēlēsim fiosofos", taču ārpus formas un labilablabi, nenoliegsim- tekstuālām atsaucēm dažviet, nekā dziļāka un dižāka tur atvainojos, nebija vis.

Par ko bija pulēt štokus un izrādes skatītājiem sacensties kritikas vai glaimu daiļrunībā - nazenu, nazenu,
regulārs teātrīts,
nepadziļināti, bet drusku inteliģentāk par Džili režisēts, meistaru kaunā nekrītot nospēlēts. Šie paši vēstījumi ir bijuši labāk, paņemošāk sniegti no tās pašas skatuves.
(uz Cerību ezeru aizejiet, uz Raiņa sapņiem iekš NT, kaučvai, ja!).


Tā ka tā, paldies, ēdiens bija pieklājīgs (c), it was fun, that's it. Tīrons ir labs žurnāla redaktors, bet izrādes vairāk režistēt nav obligāti, formāts nepakļaujas. Savukārt, lieliskus aktierus, par laimi, nekas nenolauzīs. Jo viss taču ir vienkārši un bināri: vai nu ir, vai nu nav.


upd.
nē, dzerot rīta tēju (trešā nedēļa bez kafijas) tomēr padomāju vēl bišķi.
Mielasts tomēr ir neizdevusies izrāde. Režisors perfekti zina materiālu, tekstus, jēgu un nojēgumus, bet nemaz nav ticis galā ar ideju, ko aktieriem un skatuvei darīt. Aizmirstam, visiem gadās brāāāķi, pat JRT. Jāpiekrīt kam-nu, ka izrādes programmiņa ar īsu materiāla konspektu vieglajā valodā ir vērtīgākā notikuma daļa. Pārējais tā un tā.
Buu.