Piedod, Brodski un Barišņikov turklāt,
bet tomēr/tagad es mīlu Lāsmiņu citu .
Jo, kā sen zināms, par skaistāko no visām literatūrām stiprāka tomēr ir dzīve īsta un piedzīvota, ja.

Cerību ezers ir katrā sekundē pelnījusi Gada izrādes titulu un pat ne viena gada vien,
tik ļoti maiga un smalka un precīza savā godīgumā, ka Staņislavskim manī nebija kur iekliegties, nevienu pašu brītiņu nē,
tagad tikai domāju, kā lai atietas un varbūt arī nemaz nevajag, tas viss vēl labu brīdi nāks līdzi un uzvēdīs atkal un atkal.
akvaiciklabi, akvaiciklabi, akvai.
Man, lūdzu, vēl.


Vēl, saistībā ar pirmo-otro teikumu es domāju, ka tieši šis ir īstais vakars un pareizā sistēmu konstelācija,
lai visiem pasaules brodskiem veltītu pasaulē labāko dziesmu par punktiem to teikumu galos.

Visu teikumu visos galos.

Un tagad- galvenais ir neaiziet ar sirdi.