Atļaušos šo iznest ārpus kušināšanās uz specializētajām kušetēm: ir lieli svētki Latvijas kinomatogrāfā, apdzenam dižmeistarus: tā triumfējošās bezcerības un situāciju, attiecību pataloģiju masa, ko L. Pakalniņa salikusi "Ausmā" par vismaz vienu olimpisko apli katrā filmas minūtē apsteidz jebko, ko ilgās mokās un ciešanās izvirpinājis šī žanra profesionāli klīniskais enfants terribls Larss Fon Trīrs.
Lars, pienes ūdeni skrējējai Pakalniņai un droši vaicājiet, mēs zinām vēl dažas "atbildes gājiena cienīgas filmēšanas lokācijas" jaunām filmām, uz kurām droši varēs pārdot biļetes kopā ar žiletēm.

Tomēr ir arī divas labas lietas sakāmas par šo:

- vizuāli un kompozicionāli teicams operatora dabs (smuki kadri) un
- ļoti gaidīti, kā pestīšana pienāca beigu titri.

Neatminu, kad vēl 90 minūtes būtu sēdējusi nepārejošā wotzefakā un vienkārši izsēdējusi , lai saprastu, cik vēl dziļāk var ir, jo sižeta slābanais tvists jau skaidrs no pirmās reizes ar Bībeles citātu un visām tām čīkstošajām grīdām, iepriekšparedzamība gluži kā sema mendesa jaunajā, seklajā bondā. "Vai tu pamanīji āķīti, uz kura kāds pakārsies trešajā cēlienā? Parādīsim to piecreiz!" Un tās kuslās kopdziedāšanas un iešana ar meldiju, aaaaaaaaa, kaut kādas režijas rēzijas frēzijas.


Kopumā, kino pieredze, kas vienlaikus bija izturības, iecietības un drosmes treniņš.