Un man būs ļoti, ļoti bēdīgi, ja izrādīsies, ka visu raudžu klimatologiem būs taisnība un mums vairs nebūs balto, sprakšķošo ziemu ar salu, ledu un dziļu sniegu, bet to vietā kaut kāda pelēkā mitrenāja mūžīgie glāsti, bezgala komfortabli no slinko pilsētnieku modus operandi.

Ja dažādas beigas dažkārt var nojaust un pat pie tām piestrādāt,
tad atskārta, ka ziemas vienkārši būs pazudušas, lāgā neatvadoties – tas man liekas skumīgi un krietnu smeķi dzīves baudīšanā nolaupoši. Kur gan paliks visas tās distančslēpošanas špūres, pārgājieni kupenās, sniega šķūrēšana Lāčplēšielā un jestrā autovadītāju rotaļa "leks- neleks" pie -29? Par sniega rītu smaržu nemaz nerunājot un izolējot šo manu privāto smeldzi no ļoti acīmredzamajiem globālās sasilšanas un ledājkušanas procesiem: liekas, ka maz ir tādu fudamentālu un tik strauju pārmaiņu, kuras virsrakstos liekas mūžīgas, atgādina mazspējīgu valdību deklarācijas un šķiet uz tālu nākotni attiecināmas, taču notiek tepat. Tagad. Šobrīd.