Man bija gandrīz četri gadi, biju atstāta viena ar omu un mazliet paraudājusi par šādu netaisnību,
iesēdos iemīļotajā grāmatplauktā, kur mani īpaši magnetizēja mākslas grāmatas.
Uz Mikelandželo kailo Dāvidu, "Mirstošo vergu" un pārējiem plikniem gleznās, skulptūrās un grafikās varēju lūkoties ilgi jo ilgi un viss tapa skaidrs par dzimumatšķirībām un lomām, nākotnes perspektīvu un tikumiskās uzvedības finesēm – tā kultūrvēsturiskie pieminekļi aiztaupīja jelkādu vajadzību pēc neveiklām / audzinošām sarunām vai aizturētas intereses cenzēšanas. Mēdzu savilkties, kad kādi pedagoģiski orientēti vecāku laikabiedri man kaut ko klārēja par stārķiem un to visu, apcirtos un ieteicu....pašķirstīt tēlniecības grāmatas pašiem.


Tā ka tā. Cenzējiet vien dzeju, cenzējiet. Tas, protams, ir ļoti produktīvi.