Līdzīgi kā ar visu to mūžam liktenīgo mīlestību īsziņām retrospektīvā:
sākumā visas tās trīsas un tirpas un brodskis un lirika, zīds, mežģīnes un aizraujoša uzdrošināšanās,
tad pamazām iezogās tehniskās notis: "būšu astoņos", "nopērc olas" "ok" un pašās beigās – pēc pāris apmaiņām ar "stulbenis/stulbene/stulbeņi" seko lakonisks punkts un diplomātiskais silencio.

Tā arī te brīžam sviestcibā – ieilgusi piedegušo rīsu kastroļu, sažuvušās acu tušas un ilgu pēc kaimiņciema Dona Mario Luidži fāze. Patīkami taču bija lasīt domas, drāmas, viedokļus, dzīvi, idejas, mudžekļus, smeldzes-smeldzītes, provokācijas jestras un mazāk jestras.

Bet tagad atveru, te kaut kāda vidusskolas 11 dačuku un 3 aigaru klase,
gatavais f spkranču licejs: kura tievāka/kura resnāka/kad, kur un kā skūpstīties un ar kā atļauju/kura dabūjusies/dabūjusies nepareizi, jo tak jau, "visi-aigari-manējie." Varbūt tiešām – resurss sevi ir izsmēlis, rakstāmrīki nodiluši un atliek vien par bābisko, par mūžīgo un kā prasmīgam gaļas izcirtējam, visus pretīmnācējus domās raiti sadalīt gabalos- "fileja", "šķiņķis", "krūtiņa", "galertam."







Ja tā, tad nepalaidiet garām apkopotos padomus un turpiniet justies satriecoši peldsezonā pie strauta, jo karmas konsultante zina visu.