Tev bija savi priekšstati par dzīvi, sava ticība, savs aicinājums, tu biji gatavs uz lieliem veikumiem, ciešanām un upuriem – un tad tu palēnām nomanīji, ka pasaule neprasa no tevis nedz lielus veikumus, nedz upurus, nedz ko citu tamlīdzīgu, ka dzīve nav nekāds heroisks eps ar varoņlomām un visu ko tādu, ka tā, gluži otrādi, ir pilsoniska goda istaba, kuras iemītniekus pilnīgi apmierina ēšana un dzeršana, kafija un zeķes adīšana, taroks un radiomūzika. Un tas, kurš tiecas pēc tā otra un nes to sevī – to varonīgo un skaisto, cieņu pret lieliem dzejniekiem un svētajiem, – ir nelga un donkihots. Tā gan. Un arī man izgājis tāpat, mans draugs! Es biju meitene ar labām dotībām, kā radīta, lai vadītos dzīvē pēc augsta parauga, izvirzītu sev augstas prasības, izpildītu cienījamus uzdevumus. Es būtu spējusi veikt lielu lomu, būt valdnieka sieva, revolucionāra mīļotā, ģēnija māsa, mocekļa māte. Bet viss, ko dzīve man atļāva, bija kļūt par kurtizāni ar puslīdz labu gaumi, un arī tas man prasīja lielas pūles. Tā izgāja man. Kādu laiku es nekur nespēju rast mieru un ilgi meklēju vainu sevī. Dzīvei, es spriedu, galu galā taču vienmēr ir taisnība, un, ja jau dzīve pasmējusies par maniem skaistajiem sapņiem, tā es nospriedu, mani sapņi gluži vienkārši bijuši naivi un aplami. Bet tas neko nelīdzēja. Un, tā kā man bija redzīgas acis un dzirdīgas ausis un pietika arī ziņkāres, es papētīju, kā nākas, tā saucamo dzīvi, savus paziņas un kaimiņus, vairāk nekā piecdesmit cilvēkus, un viņu likteņus un pārliecinājos, ka maniem sapņiem, tāpat kā taviem bijusi taisnība, tūkstoškārt bijusi taisnība. Bet dzīvei, īstenībai nav taisnība. Kurš džīgāšanas vietā vēlas mūziku, izpriecu vietā prieku, naudas vietā dvēseli, rosīšanās vietā nopietnu darbu, rotaļīguma vietā īstu degsmi, tam šī jaukā pasaule nav dzimtene…”