Āreče, vairākas laikabiedrenes norādīja uz LR1 raidījumu "ģimenes studija" , kurā dažādjomu ekspertes ekspertē sarežģīto jautājumu, kura vārdā ir nosaukts cits raidījums, "kā labāk dzīvot."

Lai nebūtu tā, ka redzu cepienu, bet neredzu pannu,

saņēmos un vērīgi noklausījos šo stundu garo sešu sieviešu sarunu par menstruālā cikla, hormonālajām un pārējām maģiskajām fizioloģiskajām svārstībām. Un ziniet, kas ir?
Es sapratu, kas ir. Nekā tur nav! Like, totally.

Nieks par to, ka pat saprātīgas būtnes, paķērušas vienu, divus apšaubāmus teikumus zobos ir skaļi apvainojušās internetos, ka "pavei, mums reku, otrs viesturs rudzītis, tā matule teica, ka mēs kļūstam vērtīgas tikai līdz ar menopauzi, aaaaa", vai par to, ka auglības atpazīšanas eksperte visu savu runu un sakāmo konstruēja no piederības un slavenās "kā vīriņam labāk" perspektīvas. (Vai sieviete ir kas vairāk/mazāk kā viņas fizioloģiskie procesi?)

Tas, ko dzirdēju šajā sarunā, ļoti grodi līmējas kopā ar daudz un pamatoti apzviegtajiem Dieviešu, Ļaļočku, Baudu Karalieņu, UģaKuģa un citiem sievišķo enerģētiķu kursiņiem, skoliņām un nometnēm un vienu no centrālajām sāpēm mūsu jaukajā un saticīgajā sabiedrībā. Proti, vai es jūtos/drīkstu justies - [ievietojiet atbilstošo] veiksmīga, laipna, skaista, gudra, seksīga, laimīga, uttt)- ja es tā jūtos pati, bez peer-review un sociālā akcepta? Kaut kāds skaudrs kurlums, pārfokusēšanās un aiz laškrāsas svārkiem un zieda aiz auss paslēpusies skaudra, izmisīgi skumja vēlme locīties pēc atzīmēm, uzvarām, vērtējumiem, šādiem vai citādiem ordenīšiem, kas apstiprina piederību "vienīgajam, pareizajam, pieņemtajam modelim", ownershipu un nevis own-your-shit'u.

Vismaz man beidzot ir līdz kaklam, līdz brošai un aizdeguna mandelēm ir noriebusies visa tā ņemsme ap katrai sevi un dejām ap savu nabu, apdziedot savu īpašīgumu, nevis izlūkojot, kādas ir pārējās struktūras.

Jā, mīļā māsa iekš hromosomām, "mēs esam atšķirīgas no viņiem." Fizioloģija, emocijas, intelekts, utt.
To, jādomā, noskaidrojām jau bērnībā un atceramies ik reizi, kad palūdzam padot "to tirkīzzilo jaku" un Viņš, mazliet nelaimīgā balsī (jo ir neatbilstības) atsaka - zila? te ir tikai zaļa. vilksi?

Un tagad, divi uzdevumi:

1.1. sadzīvo pati ar sevi. Pilnspektrā.
1.2. sadzīvo ar Viņiem. Pilnspektrā.

vēlams harmoniski un bez raušanās pēc Oskara par labākās aktrises lomu.
vēlams tā, lai taviem un maniem apkārtējiem pēc manas vai tavas uzvedības nebūtu jāizsaka tik lieliskie minējumi par cikliskajām svārstībām.

Nebeidzamā karuseļveida vēderdeja pašām ap savu nabu garos svārkos un maģiskos rituālos ir nebeidzama karuseļveida deja pašām ap savu nabu.
Dieviešu sevī meklēšana ļauj dievišķi aizvērt klapes uz saskarsmi ar apkārtējo pasauli, kurā dzīvo, kā zināms, Viņi (un visas viņu taksonomijas grupas: karmiskie, liktenigie, bijušie, nākamie, mīkstie, utt utt) un CITI CILVĒKI, kā arī, pastāv tādas parādības, (ne tikai, bet arī) kā puķes, aļņi un sarežģīti pulsometri.

Un ja kāds vēlas postulēt, ka mēs, māsas iekš Kristus un menstruālā cikla, esam īpašākas par (jā, par ko?) un TĀPĒC JŪS VISI CITI, uz pirkstgaliem rotējot ap mūsu ap-savas-nabas-deju- lūdzu sekojiet līdzi mūsu cikliskajām svārstībām un iemācieties, kad un kā ir pareizi jāpielokas mums,

tad es lūk, gribu teikt, ka varbūt ir vērts izmantot reproduktīvo vecumu tāpēc, lai vienkārši iemācītos adekvāti uzvesties un valdīt savas emocijas, bioloģiskās un citas svārstības? Nu tā, ka būt sazobē un kontrolē pār sevi un atrast tādu uzvedības modeli,
kurš nedara pāri nedz sev, nedz negriež pasauli ap ziniet, liktenīgo cikla pirmo dienu, kurā jā, paties, nenoliegsim- dažkārt liekas, ka marsieši mēģina izvilkt olvadus ar sarūsējušu tamboradatu caur ausīm. Bet vai tas kādu no mums padara unikālāku? Nē! Tā ir. Tā vienkārši ir. Tā ir man, tev, viņai, pat viņai un arī viņai. So, what? Šis nebūs unikālā atšķirīguma punkts. Nebūs. Nē. Nebūs. Bet gan tas, kā ar šo tieku galā.

Tā, vienkārši būt patīkamam, adekvātam cilvēkam un valdīt savus vējus un viļņus, tas tā- daudz prasīts, diez?
Vai patiešām visur tas dievišķums kā E621 jāpiegāž?

Un Matules frāze par to, ka sievietes pēc menopauzes "var beidzot sākt darīt lietas" ir sagriežama arī pavisam citādi, turklāt, ļotu veselīgi:
mūsu sabiedrībā ir paīsi aktīvās dzīves gājumi (dzer ātri, mirsti jauns un valkā bārbijas kleitas/vārītos džinsus līdz uzvarai un pēc 50+ aizlien aizkrāsnē ar skatu uz tuvējiem kapiem) un doma, ka nobriedusi sieviete varētu gribēt kaut ko sasniegt dzīvē arī bez vīriņiem un bērniņiem, ir diezgan tāda, duāli pieņemta, jo "vai tad nepietiek ar pavarda kuršanu, vai? aptraukusi?"

Un ja nu reiz jāsaka, tad no šīs intervijas vērtīgais grauds, kas būtu paņemams ir tas, ka 50+ vecums ir absolūti derīga cilvēka vecums, kurā var saņemties pārrakstīt savu dzīves gājumiņu, piekoriģēt notikmu un izvēļu plūsmu un tiešām, dzīvot cepuri kuļot, nevis poļu fabrīķa kleitā ar spīdumiem žēlīgi slīpējot nezēmerētus dēļus pie grupas Zeļļi dziesmas "Zeme-nes".

Jo pilnvērtīga dzīve ir garāka par menstruālo ciklu un aplī ap sevi tomēr nerotē. Ir tomēr kaut kas vairāk un mazliet virs četriem gadalaikiem divdesmit astoņās dienās un spēja tikt ar sevi galā nemaina brīnišķo dzimuma faktoru.