Kamēr manā dzīvē notikumi kārtojas biezos un blīvos slāņos, kurus ne var, ne pat arī vajag aprakstīt, skatos, arī pārējā nācija – karojoši vegāni, ballīšu zvēri, pilsētu karalienes un citas zvaigznes gluži pirkstus rozetē degunā sabāzuši nesēd. Jūlijs matos, skatos.

1.
Patiesi izpriecājos par diksusiju ap LNB "Kleever" gadījumu. Izaicinājumiem bagātajā mārketologu un zīmolvedības ikdienā dažkārt iezogas skumjas līnijas, kad šķiet, ka mūsu darbs visiem, izņemot finanšu daļu, ir pie kājas. Pat finanšu daļai tas ir pie kājas, tā šķiet īpaši depresīvajās dienās, kurās klusībā apceram,
vai labāk būtu sadedzināties banerī vai tomēr sagriezties ar brendbukiem, jo ar radošajām idejām, kā zināms nevar sev padarīt galu, vienīgi var vairot galvassāpes.

Teiksim, lauz tu, profesionālis atalgotais smukus zīmuļus stilīgā birojā pusgadu, raksti tāfeļburtnīcās idejas ar izrakstītiem floumāsteriem un sasnien pats savas zarnas šņorītē katru pirmdienu, kamēr pārzīmolo iemīļoto Apinīti par AApinīti, lai kopā ar apburtajiem patērētājiem ietu laikmetam līdzi un stilīgāks būtu, bet sasodītie pircēji tāpat šamo par maziņo vai pat cisku sauc;
Swedbankai ar visiem tās toksiskajiem ezēniem un vāverēniem cik gadus zem oranžā ozola bij jātup, lai par Hansabanku vairs neauktos? Lattelecom kurš pareizi uzraksta ar pirmo reizi?
Un Statoilu par Štatoilu kad tu, jāni, māri, baiba, dace pārstāji nesaukt? Un Benu aptiekas par Ģimenes?

Bet te, skaties, izrādās viegli ņemts zīmolrades darbs spēj raisīt "diskusijas un viļņošanos" sabiedrībā, veicina "asu vārdu pārmaiņu", "neapmierinātību", protesta vēstules. Pareizi ir, jo nosaukums, tiešām makten neveikls.
Un tas būtu tieši tāds pat, ja būtu Atašienes mājsaimnieču kārklu groziņu zīmols, jo ārsta recepte te ir īsa: "DOMĀT VAJADZĒJA. DOMĀT. VĒL DOMĀT. PADOMĀT PAR TO, KUR ATRODIES, KAM RADI UN KO, VAINEVAINE."
Un atzīt kļūdu un aizvērties un paspēlēt ikarusos pārdzimt no jauna no pelniem un kauna.

Tas, kas mani smīdina šajā trīsnedēļu diskusijā par Kleever ir tas, ka:

1) tā joprojām turpinās, mūžam nav miera zem Latvijas bērziem un
2) sāk parādīties tā jaukā pārprastās demokrātijas forma, ka jādemokratizē nosaukuma radīšanas/veidošanas/apstiprināšanas process.
Domāju, esam mēnesi pirms tautas referenduma par LNB restorāna nosaukumu un viss, mēs zinām par "radošo ideju izskatīšanu", būs izrādījusies maigi pūpoliņi mūsu nāsīs. Jo pretviedoklis ir visiem un katram.

Lūk, brāļi un māsas mārketingos. Būsim uzmanīgi. Izrādās, VISIEM TIE NOSAUKUMI RŪP. Esi trīskārši atbildīgs kā Hektors, kad nosauc kādu Klīveru par Kleeveru un vispār, rosies tuvu svētpunktam.

Vēl es ceru, ka LNB lūzt no apmeklētības palielināšanās, vien Kleever stāv tukšs un viesmīļi un tukšie trauki ikvakaru gauži raud,
jo tas ir zem mūsu visu augstā goda un praktiskās ētikas – ēst vietās ar sliktiem nosaukumiem.
Par tām šausmām ēdienkartē arī nav ko piemetināt, ceru, ka vismaz ēst tur kāds gatavot māk. Baby potatoes!

2.

Gribi zināt, bērniņ, kas ir semiotika? Paskaties šitajā attēlā. Dubultu tualetes lietošanas instrukcija, lūk, bagāti māca, kā. Tas jūras attēliņš fonā mani savēla līksmes kamolītī, nemaz nerunājot par ūdeņaino morālo vēstījumu, par lojalitātes veicināšanu un klientu bāzes paplašināšanu. Vēstījums arī saturiski šķiet īpaši tiem pielāgots stulbeņu olimpiādes dalībniekiem, kuri cirtīsies par otro vietu, tomēr gan jau kūrortpilsēta vislabāk pārzina savu mērķauditoriju. Spēcinoši, sarežģīti un lietojiet tualetes atbildīgi, ja.

3.

Vēl man ļoti (antropoloģiski) interesē pašvaldības kā resoriskas parādības, jo dokumenti, kādus tur ļaudis sacer, mēdz būt prieka un īsteni treknas labestības pilni. Tad nu dāvāju ieskatu par izaicinājumiem, disciplīnu un jostas pievilkšanu no Jelgavas.
"Mentalitātei raksturīgā mīlestība uz ziediem un namatēvu apziņa, uzņemot viesus ar cienestu" – lūk, kas ir vērienīgu bezkonkursu tēriņu patiesais dzinulis. Nezinājāt? Tagad ziniet. Nāsīs iecirtās dokumentu skapja konjaka smarža.