Uhh.
Biju uz "Raiņa sapņiem" NT un ir pagrūti atslēgties no izrādes.

Serebreņņikovs ir izdarījis to, ko neizdarītu neviens ar Raini un bijību audzināts latvietis vai Latvijas iedzīvotājs – ar vieglumu pārmontējis, dekonstruējis un izrotaļājies krāsiņām no sirds. Turklāt, noformulēju, kas man patīk gandrīz visās KS un dažās (veiksmīgajās) Nastavševa izrādēs: nav ass ap "galvenajām lomām", bet visam ir loma, nozīme un saikne, izrāde kā labi samontēta filma, kā spēle un pat Ančevskis ir spējīgs netēlot.

Kazi, tas plūdenums un detaļsmalkums arī tāpēc, ka režisors veido arī telpu un tērpus: izpaliek trīs ģēniju radošo konfliktu krāsmatas, bet izrādei ir ļoti skaidrs, stiprs mugurkauls un harmoniska notikšana. Vismaz šoreiz, šovakar.

Un mūzika, arī mūzika, kauč sākumā kora parādīšanās radīja bažas, ka ies vaļā dziesmu spēle.


Gribu redzēt vēlreiz.