Un tad ir tāds vakars, kad tevi kā gājēju uz tumšas ielas aptur ceļu policists un uzsāk sarunu par tikumu un sarkanās gaismas morāli.

Es nācu no laba oratoriska treniņa, biju jau iesildījusies, viegli ieniru diskusijā, vien modrais likumsargs zaudēja pavedienu pie vārda "ambivalenti" un lauzītā aizkrauklieša izloksnē vĒlĒjA Uz- gAJdĪt.

Savukārt, atzīstot savu grēcīgumu – es šķērsoju tukšu ielu pie sarkanās gaismas – ļāvu likumam triumfēt par zināmu veselo saprātu vai kontekstu "ar citiem pārkāpumiem (arī- saviem) salīdzinoši".


Tomēr šis gadījums man liek domāt, ka tikumības policijas, morāles sardzes rotas izveidošana ir akmens sviediena attālumā, jo kāpēc gan neķerstīt gājējus pie Aspazijas bulvāra, ja teiksim, garām aizlido motociklists uz pakaļējās riepas? Pareizi.
Gājēji ir krietni amorālāki un ja vispārējās pareizības metri nojaustu kripatu no tām domām, ko es pie sevis tobrīd domāju, norungotu mani putās. Tāpēc, jāsoda gājēji. Tie iet un domā, domā un iet.

Un jā, neejiet pie sarkanās gaismas, mūžam izsalkušie un aumež steidzīgie.