Īstā diena distanču sezonas atklāšanai – mazie mīnusi, bezvējš, saule – un vīkšķījos es uz Siguldu, Laurenčiem. Long story short– īsa vai pat neesoša ir modernā cilvēka muskuļu atmiņa, uz slēpēm nostājos un klumzāju pirmo apli itin kā pirmoreiz špūrē tikusi, viss, viss no jauna, viss sev jāatgādina, jo ko gan es māku tagad pateicoties zaļajai pērnziemai? Zirgu no purva un kāju aiz auss aizlikt, bet ko gan tas dod slēpošanai? Viss aizmirsies! Kas tur ar tām rokām? Kāds bija atspēriens? Es to varēju?
Endomondo katrā uzkalniņā divreiz uzpauzēja un vēlāk kautrīgi klaigāja par kilometriem;
līdz vienbrīd tomēr pat lepni apdzinu bērnudārzniekus, pensionārus un skuķus svārkos&zeķubiksēs (tā nedariet, ledijas) un tad ne mazāk lepni nolikos garšļaukus līkumā, izlidojot no špūres.

Atcerējos, ka šodien, tātad, pazemības un atcerēšanās stunda un uz beigām, zūdot spēkiem un dienasgaismai, mazinājās arī nepārejošā tizlumklauna sajūta, precīzi kā lāča B. animācijā.
Bet nu, mana mehāniskā atcerēšanās ir samērā nožēlojama.
Kas prom no acīm, to laukā no sirds un citiem muskuļiem bez piefiksēšanas, tā vien šķiet.