Vienīgais īsteni mulsinošais brīdis vakardienas nobraucienā pa Amatu bija īsi pirms Kārļu HES apnesiena - piepeši milzīgi krusas graudi ļempatojās visriņķī un visapkārt un sakrītot ūdenī veidoja tādu kā varžu ikru žļurpainā mākonīša efektu, šis un tas par ūdens un gaisa temperatūras līdzību, visa upe tādā žļārbiņā. Arī laiva piekrusoja/piesniga un tobrīd, zem ķiveres veidojās lāstekas un iroties tuvāk apnesienam, es negribīgi, bet piekritu tiem neskaitāmajiem amatierpsihiatriem, kuri zem šādu izklaižu bildītēm raksta tik iemīļotos komentāriņus "bet jūs esat traki!/"psihopāti"/dullie"!

Taču pēc šī caurbirušā mākoņa strauji iestājās saule, pat žilba acis un vizuļoja akmeņi un visas tās klintiņas un pusklintiņas bija prieks apskatīt upes piedāvātajā saudzīgajā dinamikā, jo pie šāda ūdens līmeņa, Amata spēj būt nervus nomirinoša pastaiga ar sejas mazgāšanu akmeņu viļņos un elegantu loku garām vecajam klintsdraugam Lustūzim. Klimata pārmaiņām veltīts airējums saulgriežos.