"Pareizi, tas taču Bulgakovs, kā gan bez Volandiem un Neredzamajiem dēmoniem", es nospriedu vēlāk, tomēr pēcgarša, ka Zojkina Kvarķīrā režisore Roga nav tikusi galā ar ritmu un stāsta salīmeņošanu palika.
Vai arī, tā ir Ieva Puķe, kura netiek galā un pārliek izspēlējas savā "es-te-visa-dīva" formā, bet ne raksturā, taču atsevišķos brīžos pat ļoti labo kopdarbu samoka mežonīgi pārstieptās beigas, kur aukstas bleķa plāksnes neirosirsnībā un neirolokanībā iejutusies Vāne cieš un mokās un nevar saņemties, kauč tikmēr Rēzeknes naktsdzīve jau draud mūs atstāt bez vakariņām, taču slotaskāts vēl nevar izšaut.
Spožs Tālvaldis Lasmanis, laikam pat labākais veikums no viņa, kāds redzēts un masu epizodēs Valmieras kolorīto bebeņu bukets ar profesionāli atbaidošo Pukinsku ir bezgalīgi košs, kas arī jūtami bagātina dažbrīd klumburējošo izrādi.

Ak nu jā, Daumants Kalniņš un mūziķi, skaidra lieta - viss precīzi un tīri. Bet režisors, režisors nav līdz galam ticis ar ieceri galā, forma aprija plūsmu, tas mazluliet laupīja notikuma prieku, kuru gan tāpat pamanījāmies iegūt citās instancēs.

Ārpus tam. Rēzeknes Gors ir labākais, kas ar Rēzekni varēja notikt, milzu prieks par skatuvi, zāli, tās pārpildījumu, neizmainīšanos lētākajā piedāvājumā un līmeņa ne vien turēšanu, bet celšanu.