Visi šitie minorīgie "vasara beidzas" maršiņi gluži kā pārāk karnevāliski noballēts vīkends- mērcē kājas un kumeļus šampanietī itin kā brīvdienas pēkšņi taptu no gumijas un nekad nebūtu pirmdienu vai citu beigu, kad negausīgi rij visas pasaules delikateses pa taisno no dobes vai kristāla piālas blakus rožkrūmam ziedošam; peldies kā nekad nepeldējis un svīsti kā nekad nesvīdis un tad - minūtē – hlopc, pagriežas vējš no dienvidaustrumiem, jūrā sadzen vēso, no priežu skujām pil remdenais, princese pārvēršas ķirbī, princis krupī un festivāls laimīgi finišē, atnesot galvassāpes (pirmdiena) un A4 Times New Roman un kaudzi ar netīriem traukiem un drupačām zem galda.
Kraukšķīga piezemēšanās kā gurķis no siltumnīcas, tāda ir atgriešanās 1535mm platuma sliedēs.


Bet perspektīva ir. Svaigs un dzidrs gaiss sparu nemazina nemaz.