Vakar ievajadzējās grāmatplauktu. Pareizāk sakot, grāmatplauktu vajadzēja jau sen, bet vakar vajadzība kļuva spiedīga. Kā blakti viņdien nospiedu skopumu un atsvētku noskaņu dāsnumā devāmies atbalstīt Latvijas mēbeļražotājus Priede- 18 ar tāduuntādu budžeta pozīciju. Negribējās čakarēties ar izvēlēm un sortimenta analīzi galvaspilsētā, laiks bija stunda, tātad- brutāli aizbraukt-paņemt, jo dažādās satelītdzīvēs jau no turienes te katram pa plauktu komplektam vai sieniņai, lai', sak', zināma drēbe, vienīgais veids kādā tolerējam priedeskoook ir grāmatplaukts, aizbrauc uz Deglavielu un paņem.

"Viiiiiktor, а ну-ка vihoģi. Biiiiistro!!!!!!!" ar kliedzienu Brehmanes- Štengeles balsī uzauroja Valērija, tirdzniecības darbiniece ar 45 gadu stāžu, šeit jau kopš Rīgas Zīles laikiem.
Viktors, kā jau tas viņiem gadās, bija dzīves un Brehmanes - Štengeles samīts dūksnāju rūķītis ar raustītu valodu un sliņķa- haļaffščika tīksmo smaidiņu.
"Vot, as jau pie durvim jau noliku", viņš teica un šūpodams ar kabatslakatiņu aptīto galvu vien kusli noskatījās, kā varenās škodas oct. salons nenožagojoties aprij kārtējo dižpaku.

Sagaidījuši vakarjundu, ķērāmies pie skrūvinga. Jāteic, ka mēbeļu skrūvēšana un kopā likšana te tāds kā astoņpadsmitais hobijs palicies un "pāris gadi meklējumos un atradumos ar Ikea" ir stingri ierādījuši, ka no vajadzības salikt skapītiplauktiņugroziņu lielu drāmu nav vērts burt un neskatoties uz vispārējo šplīnīgumu un klajo negribēšanu viskovarēt, es skaidri zinu, ka varu pat pati. Ja vajag. No fuss. Jo tas ir vienkārši, instrukcijas skaidras un ar seškantīti tiek galā pat manikīrs. Taču ko māk un godā "tas zviedrs" produktu ražošanā un iepakošanā, to latvietim, brīves garam nebūs ievērot, jo latviets, dzimtās priedes līmētājs tomēr visu zina par citiem labāki un nava sīkumains. "Un tie zviedri ar savām prasībām- lai viņi iet [....]. Mēs ražos paši!"

Kāpēc uztaisīt tādu iepakojumu, kurš nesašķīst nesot augšup pa kāpnēm, es vaicāju? Jā, pškam. Tāpēc Priede-18 tādu netaisa.

Instrukcija! Kurš idiots gan nemāk pēc Ikea salikt? Phe! Pie mums, Priedē, kasiere- kadru daļas vadītāja Mirdziņa, kurai skolā bija salasāms rokraksts, Mirdzī'š uzzīmēs instrukciju ar rakstāmmašīnu. Ja nu kāds lasīs. Bet zin, Mirdziņ, dies pas, neizmanto numēriskos vai alfabētiskos identifikatorus soļiem vai detaļām, nojuks, kaut kas nesakritīs, radīsies jautājumi: da nu pškam. Aptuveni, bet smukiņi uzzīmē, tā. Vispirms jau Mirdzīš, nevar ar' zināt, vai urbjmašīnas operators Toļiks todien būs noskaņots uz dzelmēm un vai tas urbšanas vietu paraugtrafarets nebūs pazudies. Kad Toļiks strādāja pie šī plaukta, urbis/boris jau bija maķenīt apdilis, tomēr tas mūsu mazā darba triecienniekam netraucēja, tāpēc viņš no sirds ievilka daudzus dažāda diametra caurumtiņus fiksēta diametra tapiņām. "Priekš tam taču katram mājās ir āmurs", paņēmis mutes kaktiņā belomorku, viņš apmierināti noguldzināja. Ta' jau vēl nevar zināt, kas ar tiem dēļiem, es ņēmu no noliktavas tumsā, spuldze ta' izdegusi. Un vispār, līmēts priedeskoks jau nav nekāds te betons gludais. Te zari, tur robi, da nobeicēs tumšāku- kurš ta pamanīs. Ā! Manot, ka dažas beicējuma vietas tomēr nav gludas gana, Toļiks nolēma pašpahtelēt postskriptā, neies tak krāmēties. Un vispār, "muļķis nesapratīs, gudrais paklusēs", kā padomju amata un laikmetīgās glezniecības pamatus man reiz skaidroja māmlīte. Un tur tak iekšā būs grāmatas, lai skatās uz tām! Plaukts taču ir prakstisks veščs!


Nu neko, neko. Divu futbola spēļu laikā (starp citu, es teicami prognozēju uzvarētājus), iztērējot tikai dažus desmitus nervu šūnu, piecdesmit gramu viskija, mazliet alus, kā arī, trīs vai, būsim godīgi, piecassešas lāceņu liķiera konfektes un rupjo vārdu krājumiņā netiekot tālāk par P burtu, jaunais, skaistais grāmatplaukts harmoniskajā četrrocībā tika saskrūvēts.
Savietojot grāmatas, skaidri redzams, ka būs vajadzīgs vēl viens tāds pat. We will be back, Priede- 18. Nemaz neceriet!

p.s. Izmantojot izdevību, sūtu sveicienus Ingmāram Kamprāda kungam tālajā zviedru zemē. Paldies par Ikea, Kamprāda kungs. Labi darīts.