Naktī no piektdienas uz sestdienu es ieairēju Gaujas sajātajā posmā, to, kur čakli vietējie uzņēmēji sabūvējuši mazos HESus un tālab brutāli izrīkojušies ar upes floru, faunu un krasta risinājumiem. Pie pēdējā no HESiem bijām mazliet pirms saulrieta, pļāpājot ar turbīnu pavēlnieku par zemo ūdeni un to, kādu postu ir izdarījis viņa darbs, piemontējām lukturi (pusstunda mīnusā), uzvilkām rezerves bastionus mugurā, iestrēbu tēju, saspļāvu saujās un aizgāju upē.

Upē, kurā jau gandrīz divpadsmit stundas zinājām, ka ūdens nav, ir akmeņi, upē, kurā straumes nav, jo nav ūdens. Tālākais prasītos pēc kinomatogrāfa vai vēl labākas izgulēšanās, bet jā- tumsa sabiezēja, lukturis maukuris rādīja koku galotnes, galvas ciklops taisīja miglu, palika aizvien aukstāk. Pavisam tumsā un miglā iespērām vienā attekā, bebru paradīzē (es vakar biju kurpju paradīzē Frankofurtē, meitenes - hektārs tupeļu visā varavīksnes un vajadzību (kedas, maucenes, šļūcenes, kantorenes, pancenes, utt) spektrā un un grupēts pēc izmēriem, ja). Nu lūk, līdzīga paradīze ir bebriem sausajās Gaujas attecēs un tajā vēlreiz pavadījām pusstundu, pārmontējot lukturi.
Teiksim, tumsā, bez cirvja, naža, zāģa atrast pareizas formas kociņu (dēlīti) lāktura balstam: tas ir tomēr to ezotērtēti netveramo faktoru kombo, mazs, bet tīkams mierinājums visā tajā ellībā, kura vēl tikai sāka sekot.

Grādi krita pie katra airējiena, tā šķita, upes ūdens bija daudz siltāks par ledaino gaisu un kuģis lēni apledoja. Sen nebiju redzējusi sniegu uz laivas purna, te tas tika - termoss nosarmoja, vestes pleci sasala, cepure kraukšķēja un priekšā balta siena, visu laiku tā miglas siena. Un sekls. Un nav straumes. Lec bebri un uz katru viņu plunkšķi man mazliet apstājas sirds, pie pirmajiem desmit, pie trīspadsmitā jau pierodu, otrajā naktī un trešajā dienā bebrus tāpat kā atvarus neskaitīju.

"Kas ir tie baltie upē?" mēs viens otram jautājām. Putas? Nē! Tie ir akmeņi nosarmojušie, akmeņi. Jo ūdens ir plus astoņi, bet gaiss - mīnus trīs un akmeņi paliek balti kā krišjāņi baroni.

Tomēr tajos dažos līkumos, kuros ūdens ripināja laivu, sapratu sūro kajakeru forumu padomu par to, ka naktī straume laivu nes pati- tikai jāmāk sadzirdēt kur tā ir. Tā tas arī notika, dzirnavās un kur nu vēl izgājām cauri neskrapstot tik gludi, tik gludi: tā ir interesanta jutoņa, jo dienā tu centies ieraudzīt, trāpīt, atliekt, izlasīt upi. Naktī tā tevi nes. Ja ir ūdens.

Kad cimdotā roka sāka piesalt pie aira, es trenēju labās rokas pirkstus, turot airi vēdeklī. Tas palīdzēja uz brīžiem, taču pēdējā siltā tējas malka izdzeršana, termosa aizpeldēšana ienesa no dzīlēm to sūrāko drāmas līniju un drebulis palika mazvaldāms: mācās virsū panika, "hipotermija", "hipotermija", "hi-po-ter-mija, hi" (divi īrieni te sanāk). Nebija no kurienes pagrābt enerģiju siltumam, apakšdelmi slapji, kauli dreb. Brīžos, kad airējām, zem kajaka brunča izveidojusies termovide bija samērā silta, tomēr sekluma dēļ bieži nācās apnesties un tālab intervāli starp atsilšanu airējot un izkāpšanu ziemā kļuva īsi. Tā nu nesagaidot īsto punktu, izsaucām nākamo maiņu mainīties, tobrīd škita vienalga, cik stāvi ir krasti, pa kuriem būs izkāpt līdz ceļiem mālos, vienalga, vai par pāragru maiņu ir sods vai mīnuss, vienalga likās itin viss, ka tikai beidzot sasilt.

Sasilu. Šorīt, Francijā.

Un bija vēl otrā nakts, jau citādāka un ņiprāka un vēl bija trešais posms ar pašu finišu airējot uz jūru, uz jūru, uz jūru, redzi tur aiz eglēm, tur gauja ietek jūrā, varbūt aiz šīm eglēm, bet tur kur tā debess tāda gaišāka, redzi, airē, airē, airē. Re, cik normāli tehnika izstrādājusies, jūti presi un kājas un muguru un airē, jūra nāk, nāk, re kā viļņo, tā jūra, kas nāk, tas ir finišs, tur mūs gaida, tur varēs izstiept kājas un nogulties, airē, airē, pamale tur gaišāka.


Zināms, ar ko var mierīgi iet izlūkos. Palikām dzīvi un gandarīti. 420 kilometri, 63 stundas Gaujas visā garumā.
Par pasākuma skarbumu netieši liecina tas, ka no 21 solistiem, kas sāka 310 km distanci, finišēja trīs ekipāžas.
(pff, cik šitamajā franču civilizācijā ir makten draņķīgs internets un mobilie sakari, "manšķietkatāirproblēma".)