Ar Imulā iekāpšanu ir klāt pavasaris, vizbuļiem pilni krasti, saule silta jo silta pār apaugušā dolomīta stāvkrastiem un tas brīnišķais aira, ūdens un laivas vienādojums, kuru ik reizi no jauna izkost – visas tās straumes viltības un vecie triki, neredzamie bīstamie un redzamie smieklīgie koku zari/akmeņi, "kas mučelei mučelē", cik zemu var pieliekties, lai tilta naglas nenorautu degunu un tā. Lai es būtu labs cilvēks, man vajag tieši šādas dienas, dienas ar laivu un upi. Arī šādas.