Dārgās dāmas, sievietes, ledijas, meitenes, skuķi, dūjas un efejas,
arī dumāsduras, sawļuki, aušas un zirgu dīrātājas, māsas – mums vienmēr ir cerība.

Cerība ar mums ir vienmēr.

Pat tad, ja nevari/nevēlies sev reizumis atteikt krēmšniti, eklēri, šokolādi ar riekstiem;
pat tad, ja vari uztaisīt aizvainotu drāmu RIMI māceklim, par to, ka viņš savā jaunekļa paviršībā saspieda tavas pusdienslaika kūciņas "Taurenītis Zefīrā."

Pat tad, ja vari atteikt visas tās krēmšnites un to vietā uzkod burkānu, cauraudzi un ķilavas ar vai bez degvīna vai vīna.
Pat tad, ja ej pa saulgriežu un sezonmaiņu straumei un pavasarī pieraksties sporta klubā (sešas nedēļas līdz pludmalei, i shit you not),
sāc gatavoties nordea maratonam un investē nike sviedru lentā;
pat tad, ja stunkājies pilātēs, bodībaikos, spēka jogā vai pie graboša radio dejo kādā no baseiniem ar riņķi.
Pat tad, ja neskatoties uz pieņemtajiem mēriem, savā esošajā vecumā pirmspuberitātes laiku blūzē nevari ielīst.

Pat tad, ja mīļotais/laikabiedrs/dzīvesdraugs vēlas precizēt, vai arī visiem apelsīniem ir celulīta miziņas sindroms un vai vēl ļaunāk – viņš nezina un kategoriski atsakās izprast, kas un cik fundamentāla cilvēces problēma ir "vārnu kājas", "varžacis", "bumbiedrveida dibens", "zvirbuļa vēders", "zili riņķi", "drūpoša tuša" un ar augstu ticamības momentu atzīst, ka nemīl uz svara vai centimetros,
bet teic, ka jūtas ir bināras dabas – vai nu ir, vai nu nav, tici vai netici.


Ja nesanāk nonākt uz žurnāla "Cosmopolitilēn", "Playboy" vai "Santa" vāka,
tu pilnīgi vienmēr, absolūti vienmēr varēsi iekarot žurnāla "Bilance" vāku.