Jums ir gadījies baisā izsalkumā gatavot ēst un pilnīgi visu piededzināt? Īpaši labi – rīsus vai pupas? Iegūt ne ar ko citu nesalīdzināmo smaku, zilos dūmus un pagalam sačakarēto pannu/katlu, kuru pēcāk jāmērcē trīs dienas un jāvāra sodā, lai kaut cik tīru dabūtu?

Kad pa brīdim rakājoties bilžu bankās gadās atrast kādu fočeni, kāda šķita, ka ilustrēs to veiksmīgo un skaisto dzīvi un tās nebeidzamo izaugsmi, gluži neviļus nāsīs iecērtas tieši tā sviluma smarža no katliņa. Rīsi vai pupas?

Piemēram, sāki skolas gaitas ’86, tieši uz “izglītības reformu”, kad varēja iet sešgadnieki,
trāpīji uz skolas formām, vēl uzņēma oktobrēnos, bet jau pavisam drīz, blakus Ļeņinam piespraudi auseklīti vai Sprīdīti un pioniera kaklautu, ja skola bija atturīgāka atmošanās degsmē, to nosēji pirms uzvilki tautastērpu.

Biji visās demonstrācijās Rīgā, Baltikās un Mežparkā, visos mītiņos un palīdzēji krāsot trafaretus saukļiem “Baltijas ceļš ir mūsu ceļš” ar tumšsarkanu krāsu uz plānā boloņas auduma tā, lai nenosmērējas parketa grīda, piemēram.
Dziedāji folkloras kopā un mācēji rokdarbu/daiļdarbu komplektu samērā labā līmenī.

Un šitajos te divdesmitajos janvāros, kad ģimenes vīrieši aizbrauca barikādēt, ģimenes sievietes meklēja mieru virtuvē adot un klausoties radio, adīja un ārdīju, jo pārāk ātri adījās, dzijas trūka un nepienāca ziņas un adīšana bija arī lūgšana un buršana par parasto, piemēram, lai nevienu nenošauj, lai vīrieši pārnāk “no kariņa” un lai viss izvēršas “labi” – kur “labi” ir ņemts no pasakām vai vēstures grāmatām ar krietnu etnogrāfijas un nacionālromantisma piešprici, bet bez bildītēm un specenes kas un kā un cik daudz ir labi.
Miers un visi dzīvi – tas ir labi, tiktāl skaidrs. Labi.

( dažas līknes aug līdzās/citas aug kopā )

Un ko tālāk, ko?