Reiz sarīkoju peldēšanas sacensības kaimiņa dīķī, kurās pateicoties nevienmērīgai konkurencei un subjektīvam tiesnešu darbam arī uzvarēju. Balvu fondā bija vafeļu torte ar tēlainu un no vecākiem slēpjamu nosaukumu "Moka" un lai saņemtu balvu, uzvarētājam un dalībniekiem vēl bija jāminās ar felleri trīs kilometrus līdz ciematam - taču es vēl nekad nebiju baudījusi vafeļu torti tā īsti, tadas, pateicoties zināmiem uzstādījumiem par to, kas ir labs un kas tāds nav, mūsmājās nemēdza būt.

Prieks par uzvaru brīvajā stilā bija milzīgs,
velobrauciens izvērtās ar spiedzošu gonkošanu pa priežu sakņu meža ceļu un gar ļoti smirdošo fermas skābbarības krātuvi aizspiestiem deguniem,
bet vafeļu tortē tomēr vīlos fundamentāli: tik salda, tas jokainās struktūras krēms un tāpēc nolēmu, ka ne jau balvu dēļ turpmāk iešu lielajā sportā; ka visu ko uzskatu par vajadzīgu, vilšanās asaras slaukot, nopelnīšu vien ar darbu un veiktajām izvēlēm, šņukt.


Nu un re, praktiskākajam airēšanas pasākumam "Bārtas kartupelis", kur balvu fondā ir kartupeļu maisi,
tagad ir tā ziemas brālēns - Virši A tautas slēpojums.

Lūk, 25.janvārī Mailēs varēs cīkstēties par:

"1. Vieta - 200 Litri
2. Vieta - 150 Litri
3. Vieta - 100 Litri."

"A u meņja dizeļ."