"Darbu Latvijā meitene mēģinājusi meklēt, taču pēc neskaitāmām darba intervijām sapratusi, ka nav izredžu. „Man ir vidējā profesionālā izglītība. Darba pieredze nav liela, esmu to guvusi tikai strādājot nelielus darbiņos vasaras brīvlaikos. Darba intervijās vienmēr saskāros ar šo skarbo jautājumu par pieredzi. Taču, ko var gribēt no tikko skolu pabeigušas jaunietes? Piecu gadu pieredzi nopietnā amatā? Uzņēmumi nedod iespēju jauniešiem sevi pierādīt. Tā kā pēc neskaitāmām darba intervijām rezultāta nebija, nolēmu lūkoties ārpus robežām. Negribēju strādāt veikalā par pārdevēju, krāmēt plauktus par minimālo algu, tāpēc nolēmu doties prom uz valsti, kur minimālā alga ir trīs reizes lielāka,” teic Ieva."

[...]

Taču arī otrā reize Anglijā nav izrādījusies tā veiksmīgākā. „Pēc pus gada nervi bija jau ļoti sabendēti. Darbā citu tautu cilvēki, kuri seko katram tavam solim, smaida pretī nākot, bet pie mazākās iespējas atradīs veidu kā padarīt tavu darbu neizturamu. Jau atkal izlēmām doties atpakaļ uz Latviju,”


[...]

Pat ja būtu darbs, Latvijā dzīvot vairs negribētu
„Šobrīd jau trīs mēnešus esam Latvijā, darbu mūsu pilsētā atrast grūti, kur nu vēl bez pieredzes. Gribas attīstīties, bet šeit bankrotē viens veikals pēc otra, attīstība nenotiek. Grūti pierast pie klusuma. Kāpēc nekas neattīstās? Latvijā par jauniešiem nedomā, protams, var teikt, ka es pati esmu vainīga, bet es gribētu redzēt reālu attīstību, lai arī cilvēkiem ārpus Rīgas ir kādas iespējas. Domāju, ka pat, ja atrastu darbu Latvijā, dzīvot šeit negribētu,” atklāj Ieva.


[...]
Mani vienmēr pārņem dusmas, skatoties uz cilvēkiem, kuri saka – nekur nav tik labi, kā Latvijā. Jā varbūt tāpēc, ka viņiem ir savs uzņēmums, mājas, ko būvējuši par naudu, ko sapelnījuši ārzemēs. Es vienmēr atgriežos ar domu, ka palikšu un cerams kaut kas būs mainījies uz labo pusi, bet ar smagu sirdi atkal dodos prom, savas valsts nenovērtēta. Domāju, ka tos, kuri aizbraukuši, šeit atpakaļ negaida,” stāsta Ieva.

[...]