jocīgi, bet pēc 23 stundām piedzīvojumu sacīkstēs (Ežezers, apškundziņi, latlatlatglae ļoti) galigi nav spēka, tukši ir mani vadi un galvā ir tikai divas domas, pirmā no tām – gulēt.
ja vakarnakt manu seju klāja un mugurā bija salijušā grantsceļa dubļu-mālu-akmentiņu kārta ("smalkas frakcijas sķembiņas ausīs – uz ko gna tas?"), tad šovakar vannā pēc manis palika smilšu strēle (apmeklēti kādi vismaz trīs karjeri). jā, par "kanebo krēmu ar filtriem pret apkārtējās vides postošo ietekmi" vakar domāt nespēju, bet šodien uzziežoties civilizācijas labumos liekas, ka jāpārraksta vēlreiz būs uzskatu tabula par to, kura no apkārtējām vidēm tāda postošāka, jo ziniet, tas lietusūdens apmēram 35grādu leņķī ar vēju un zibeņiem kas triekts, kāpjot no lielā liepukalna torņa, tas tāds nekaidīīgs. kas gan ir berlīne, salīdzinoši.