Ap diviem naktī iezvēlos dzīvoklī un nosauļotajiem pleciem smeldzot, nosviedu lielo somu istabas vidū, airi turpat un pie sevis (viltīgi (protamska)) nosmīnot, atcerējos visus tos virsrakstus ar grūtībām ne vien pārnākt, bet arī atgriezties ("naš adres ņi dom, ņi uļica"/ vai tmldz).

Šoreiz kontrasts ir nevis tas, dažkārt zināmais, starp cilvēcisko attiecību spraigajiem polu galiem un salūzušo blīvi starp tiem, nēnēnēnē, bet starp dienu, nakšu ritmu un civlizāciju, jo divi nedēļas ir vadītas mērenā mežonīgumā, redzot ļoti dažus indivīdus ierobežotos apstākļos (piemēram, še ieskicētie Latgales ezeri vai salas jūrā ar īpaši leknu kauliņu kazenēm krietna īkšķa naga lielumā) un es turpinu justies kā apaļais cilindriņš trijsstūru prizmu un kubiņu komplektā vai vanaga astes spalva skaidu plašu rūpnīcā: proti, apkārtējās kontūras drusku par asu ir un cilvēku ir stipri par daudz, visi sasmaržojušies, saķīlējušies, bet kā man bija jākrāso acis, ko?. Grūtības ar sociālo un sabiedrisko līkumu izņemšanu, sacīsim.

Joprojām mazliet šūpo (pieradums pie jūras) un krēslā sēžot, prasās piestūrēt kursu ar labo vai kreiso pēdu, bet ap tērbatas/ dzirnavu stūri izdomāju, ka pat mazliet sāk gribēties darba. Nu tīri tā, lai nesaeju sīrapā.



Bet vispār, divi nedēļas absolūtas literatūras, tikai jāatrod laiks pieķert atslēgvārdus pierakstījumiem. Še jums bildiņa no dzīves jūrā, jā, jā, piešāvu pirkstu kadram. Vakar jūra bija tik mierīga, ka varēju airējot izpildīt manikīru sālsūdenī pārmērcētajiem nagiem.