Un Daugavpils likās pat skaista. Tas ir, Daugavpilij ir zināms cēlums un staltums (ne visas pilsētas sākas ar divjoslu šoseju un Rīgai/Rojai blakus liktiem brangiem pilsētsburtiem un ne vēsts no kaut kādas tur nabadzītes bārenītes tālā pierobežā. Atcerējos daža līdzgaitnieka pienesto pastāstu, kā Daugavpils mēre Žanna nolēma iekost Rēzeknei (R. sauklis ir "Rēzekne- Latgales sirds") un laipni piekrita, ka Rēzekne patiesi ir sirds, bet mēs, mēs būsim Latgales galva. Apmēram tieši tā arī uz Daugavpili ir jāskatās – kā uz prasmīga kakla labi grozītu galvu.


Pirmās piemājas zivju vīrs savu produkciju jau bija izpārdevis, toties izstāstīja kur meklējams tirgus. Tirgu atradām, noorientējāmies un par lielu izbrīni man, tikai vienā stūrītī bija tas, ko iedomājos zem nosaukuma "mājās žāvēta gaļa" - tās dienas raiderī bija LATGALES SPEĶIS. Tirgū cilvēkiem patīk nikni stāvēt rindā un kamēr atpūtnieki līkņāja gar letēm dilemmojot cik un kurus deslīkumus tie kraus nešļavās, priekšā braši un nepielūdzami piestājās Kopta Sieviete ar Sasuku un atpūtnieku rīgasprāt, zīmīgā krekšķināšana vai pasmalkie mājieni palika pašu atpūtnieku instrumentārijā. Atlika vien lepni pamest rindu, jo atradās īstāk stūris ar īstākām gaļām, kā jau minēts.

Un vispār, starp tiem gaļasgabaliem un rindās stāvētājiem dīžājoties es sapratu, ka neesmu vispār jau pienācīgi saķīlējusies, lai ietu pa ielu Daugavpilī, manas sarkanās kedas un kleita ir elegancē apmēram turpat kur zviedru sieviešu legingi, resumblūzes un cirptās zēngalviņas. Proti – is absent today.
Jo sievietes Daugavpilī ir košas un koptas, zeltiņš ausīs, ķēdītes un važiņas, frīzūras, viegli pārspīlēts krāsojums ar perlamutru, rotas tādas un šitādas un apavi, protams, augstpapēžu un skatiens tas spridzinošais, ložmetēju-kabatā-vāji-maskējošais "nu-jūs-suņi-sargieties": vairumā gadījumu tas viss pat bez tāda kariķējama pārspīlējuma un tikai viegli piedauzīgi, tā sacīt, lai dekodētājiem vēstījums vieglāk šķetinās; jo
zināma lieta, mūsu zobenos allaž gail jūsu saule un šitais viss, zināmais kaujinieciskums par sievišķību un uzmanību un es protams, ka salūzu: visa šitā apžilbusi uz līdzenas vietas uzķīlēju Drāmu (tā bija lieka, bet tomēr likās interesanti pamēģināt) un - tas gan bija mazliet vēlāk un jau pēcdrāmas stadijā – nopirku kurpes. Augstpapēžu, phe.

Drāmas mākoņiem pavadot, ceļš vilka uz cietoksni un Rotko centru, kas protama lieta, bija neslēpti vareni un brīnišķīgi un vienā ziņā ikurāt tā, kā muzejam jābūt. Bet pirms atpūtnieki ar visu drāmas atlikumu nira Rotko lazējumu plašumos, arī citam atpūtniekam gadījās drāmatiska atskārsme, kas nekavējoši izkliedēja manas drāmas mākoņus, jo drāmas, ziniet nav nekādi siāmas dvīņi: tā drīkst būt tikai viena, solo, vienlaicīgi un vecā drāma izgaist un iesaistītās puses zibenīgi pāriet analītiskajā žanrā (uzziņai – drāmas ir besīšanās par sīkumiem bez ekšena (piemēram – "tie pipari salātos nav īstā maluma", "jacobs kafija ir skāba"), bet analītiskais žanrs: ejam/ķeram/risinām/zvanām/rīkojamies/atslābstam). Un jā, tātad. Pirms Rotko iestrēbām kafejas muzeja kafejnīcā (SIA "Bokseru Klubs, Kafejnīca"), uz brīdi tur iestājās sajūta, ka šī nav Dpils, bet ir Vīne ar Albertīnu un visiem tiem cikucaku kvartāliem, tomēr Vīnes noskaņu strauji kliedēja garām braucošais asenizācijas traktorists, kurš otrā cietokšņa galā veica rekonstrukcijas darbus, toties dzīves svinēšanas alkas raisīja atkal jau ķīlētas dāmas pie blakusgaldiņa, kopā ar "pusdienu komplektu" strebjot pudeli Martini Asti un mēļojot par būtisko – uz kuru ezeru lai piektdien doties šašlikā.


Muzejs un Rotko ekspozīcija bija tieši tik lieliska un pareiza, ka grūti būs ko piemetināt – jāredz, ja vēl nav redzēts un lasot tos visus biogrāfiskos aprakstus, vēl labāk iepozicionējās Daugavpils lepnuma stāsts (arī kontekstā ar visām tām sievietēm, tātad): par to kinoteātri Eden un visiem zelta zivtiņu akvārijiem ar skulptūrām un četrām avīzēm trijās valodās; ebreju ģimenēm un polīšu zeltiem – viss Vitebskas guberņas spožums, kura vārās atblāzmas tad nu šurtutr, kādi vēl te rāmie latvju raksti – pēc tiem griezties blakusteritorijās.

Ar visām citām rekonstrukcijām un centriem, Daugavpils ievilka tik ļoti, ka plāni par nakšņošanu lokos bija jāmaina un Lokos ieskrējām līdz ar negaisu. Naujenes tornim (ainava uz desmitlatu banknotes) novāktas trepītes, tur satiktais austriešu jaunēklis ceļoja ar velosipēdu viens un pēc pagaras sarunas par tips&tricks and views tomēr nolēmām nebūt brutāli, slēgtā tornī nelauzties un atstājām viņu tur nakšņot, pašiem metoties zem dubultas varavīksnes lokiem tālāk uz Auleju. Bet tas jau atkauliņ ir cits stāsts un citā piesēdienā, man nu jāplēš uz Alšvangu un Jūrkalni un Gudeniekiem un Basiem tūdaļ pat.


Bet Latgale ir tik stipra un diža, ka gribas vēl, apbūra un ievilka un vaļā nelaiž.