Re:Baltica lauka darbs zivju fabrikā un tam sekojošā dūmošana šur un tur ir, klasiķu vārdiem runājot, "sabiedrībā aktualizējusi tematu", par kuru šajā pat sabiedrībā neklājas runāt , tomēr visi runā un interesējas un liesmaini iestājas vienā un otrā pusē. Nevēlētos slīgt analīzē par konkrēto zivju ražošanas magnātu un bulgāriem, vai maximas pārdevējām vai daudz pieminēto Zani.

Domāju – diezgan godīgi būtu atzīt, ka ikviens no mums mēdz izcelt mazu, melnu poršiņu uz citu krietnajām mugurām. Piemēram, kad mans virtuves remonta meistars Viktors, kurš nemānījās vienā punktā – sakot, ka darbs viņam tiešām nepatīk, bet tas esot jādara – "uztāmēja" durvju remontu. Ir tādas krietnas, vecas durvis, stiklotas un eļļkrāsotas un sagribēju, lai tās tiktu atbrīvotas no krāsas, nopulētas, pietonētas un nolakotas maksimāli tuvu dabīgajam kokam.

"Labi", teica Viktors un pēc divām dienām izziņoja šī darba cenu. Ls 50. Pabrīnījos, ka droši vien tas nemaz nav tik ķēpīgi, kā man šķita, visticamāk, ir kādas jaunas tehnoloģijas un smalkas ierīces, samaksāju avansu un sāku gaidīt rezultātu. Izlaidīšu detaļas (laiks, jautājumi), tomēr pēc divu nedēļu viņa darbošanās, durvis patiešām bija restaurētas. Turklāt tā, ka lāgā neatradu kur piekasīties (ja nu vien laiks). Pats V. bija lepns, rādīja man katru pikselīti, es samaksāju atlikumu, pabrīnoties, ka viņa acīs ieguldītā darba vērtība nav mainījusies, taču kurš nelūdz, tas neko nedabon un mūsu kopējā darījumu attiecību specifika, diemžl, jau bija iegājusi fāzē "vajadzētu pēc iespējas ātrāk pabeigt." Un tā es aizbraucu ar mazu, melnu poršiņu.

Darbi virtuvē turpinājās un diemžēl, turpinās. Pirms katra "etapa" mēs saskaņojam uzdevumu, vienojamies par cenu un laiku. Laiku viņš aplēš vismaz trīs reizes par īsu, cenām dažkārt rodas "papildizmaksas materiāliem", taču kontrolējamā apjomā. Tā kā esmu palikusi nīgra dēļ laika un neparedzamības faktora, es neuzskatu, ka meistars būtu jāprēmē, kaut īstenībā jau tad, kad viņš strādā, nevis trallina par "kā mēs koKnEsĒ" vai "bija atkal tāds gadījums", viņš strādā kā zvērs un dara to godam, bēda vien tur, ka šie iedvesmas brīži nav bieži un neilgst patstāvīgi. Viņam ir komētas raksturs – uzspīd un nošvirkst un kad komēta ir zemē, tad ikeā ir sūds, grīdas ir šķības, sienas viļņainas, špahtele šķidra un nekas, itin nekas nav labs gana, izņemot tos latus. Rīt, tad gan.

Un arī Viktoram ir mazs, melns poršiņš. Viņš man dažkārt lielās te ar atradumiem: uteņos un nezināmās vietās atrastiem visādiem smalkiem, veciem insturmentiem, mĒbElēm, kurus alkonauti nezinot to vērtību tirgo nost pa graķīti, visādām rezervēm no 65 gada.

Un arī visdižākais sociālists – revolucionārs no jums dragā ar pavisam mazu, bet melnu poršiņu, jo vienādiņ māk izgrozīt un ietaupīt uz dažiem barības ķēdes posmiem. Arī mans un tavs darbs ļauj citiem braukt ar maziem, melniem poršiņiem, tāpēc, ka tā vienkārši ir, jo ikviens no mums pārdod savas zinības, prasmes un iemaņas citiem, kuri tās agregē un nopārdod vēl tālāk, nokotē lielo darījumu biržā; arī tas pētnieciskā darba vadītājs, kurš doktorantiem/maģistrantiem/bekalauriem liek paskaldīt datus "laboratoriskām vajadzībām" aizbrauc ar poršu, arī tavs vārds kā otrais vai trešais publikācijas autoru satrakstā ir poršiņš pretī nākamajam aiz tevis, ij nemaz nav jābūt Vijai Kilblokai. Tā nu rodas tie garie skursteņi, pie kuriem rokas sildīt un apakšā poršiņus piebraukt, kuram nepirkto e-talonu, zagto velosipēdu un/va kontrbandas zeķubikšu, pa lēto drānu poršiņš, kuram ceļubūves asfaltkripatiņu poršš, jau ir jautājums gluži cits. Saprotams, ka gudrākā pasaulē zivis Mangaļsalas fabrikā vērtu un bundžiņās svērtu roboti, mūsdienu Garoza brauktu ar toijotas hibrīddzinēju un 34 no 65 darbiniekiem strādātu eksporta tirgiem un 5- mārketingam, pakotu Ķīnai premiumu, bet tā kā start-upos robotus uztaisīt nevar (tur taisa aplikācijas un arī cer uz poršiņiem!), tad lietas sastāv tieši tik brutālas, kā aprakstītas Re:Baltica pētījumā. Neērti, protams.



p.s. Solsolī pa ielu gāja kāds jaunēklis, kura poršs tikko aizbrauca. viņš bija, citēju, "draugos, feisītī un twiterī tirgojis kreisos ķīnas aifonus" un diemžēl, ļaunais VID sadarbībā ar muitu uzkāpis uz tirdzniecības flagmaņa pēdām un painteresējies par ieņēmumus/izdevumus apstiprinošiem dokumentiem. "visi maitas", viņš noteica.

"Valsts neatbalsta uzņēmējus", redzu virsrakstu.

Plkst. 12:45, Dzirnavu iela, iepretī VairākSaules. "Kaukāza vai varbūt romu izcelsmes" neliela auguma vīrietis ar pelēku, blāvu seju, brūnā ādas jakā, ar akcentu krievu valodā uzrunā mani - "meitenīt, smaržiņas nevajag? es tās tikko Stockmanī nozagu. Esmu narkomāns, zogu katru dienu, pārdošu par 20 latiem, vienai devai pietiks, rīt iešu atkal zagt, mani tur meitenes pazīst. Nebaidieties, uz ielas es nezogu, redzu kāds jums telefons, nezagšu. Kāpēc jūs baidaties? Par piecpadsmit ņemsiet? Man heroīnam vajag, nu labi, par desmit un rāda man Chanel Chance lielo buteli, Ls 75 un Stockmann uzlīme. Desmit? Ņemsiet?

Nē, nē paldies - es saku.
Man tās nepatīk, nepatīk nemaz, nav manas. (nezkāpēc pirmais rāvās laukā powerpoints par to, ka Chanel zīmola vērtības neatbilst manējām, tas ir senils un pārspīlēti uzbāzīgs un šo smaržo astotā nots, ja....)

"Bet draudzenei?" Nē, arī viņai nepatiks un paldies. Un diemžēl, es vienkārši nepirkšu zagtas smaržas, par kurām kāds nopirks narkotikas.
- Nu meitenīt, taču nebaidies, oriģinālās. Desmit?

Un aizgāja viņš pie nākamās meitenītes.
Arī jau, priekšzīmīga iespēja "ietaupīt", vai uzzināt kosmosa noslēpumus par zemāku cenu, turklāt, nolaupot "budžiem, buržujiem un citiem kretīniem."