Ir, ir jau tā, ka tās bulkotavas te pa ceļam raida saldgaršīgas smaržas,
sviestā slīkstoši kroisāni, ar dievu slaikie sāni un kanēļmaizes uzvēdī tīkamo un tipa, vilinošo patveršanos iecērtot zobus bulkā.

Taču neviens grafiks neļauj novirzes no maršruta un stūrgalvība stūrainā – tā nepiedos atkāpes no nēmiltiņa, nēcukuriņa režīma, nebūs te nekāds piecas minūtes mutē, gadu uz gurniem;
ietinu degunu šallē un sīkbrīdis ar kārdinājumu ir apairēts, tam pārnests pāri kā tas Zvārtnieka posma iecienītais akmens pie metrsastoņdesmit līmeņa. (Es uzrakstīju, cik dievīga bija Amata? Nē. Bija visu laiku labākā Amata, neaprakstāmi lieliska.)

Visas tās sernenādītes, visas tās izlaistās maltītes un drebot izbadējumā aprītos zirgus un mazākos ļaunumus,
"cienājieties cepumiņus" un "vienreiz dzīvojam, so lets play" cūkstinām četrdesmit minūtes uz viena minekļa , tad pusstundu uz cita spiedekļa lasot Rīgaslaiku (lol) un/vai bakstot Flipborda appu; kaut kur pārlēcienā starp vienu trenažieri un otru, atlaidu dienas gaitā savilktos plecus un pieres horizontālo dežūrrievu, kas iezīmē tās "cilvēks dzīvo sabiedrībā" priekus un blaknes.

Vienādiņ, vērtējot savus delfīnus , sanāk novērtēt pašai savu darbu, tās paedogoģijas brīnumainās uzvaras pie kusli motivētiem prāteļiem, tā ka daļa to sešnieku droši ieripo arī pie manis, ka nemācēju (?) saliet jaukumiņiem paurīšos gudrības pa tiešo, pieslēgt viņus diženās motivācijas un apķērības caurulei. No otras puses, ne mana lieta bija iemācīt rakstīt vārdu "distribūcija" bez divām kļūdām un ar vārda "pozicionējums" rakstīšanu galā tiek tikai puse, vēl mazāk izprot "a kas tas ira?"

Taču arī pēc labākajās skarbuma tradīcijās (ticiet, manā arsenālā ir Grimases un Intonācijas) noturētas VĒRTĒŠANAS, saspringa tikai trešdaļa delfīnēnu, pārējie ar zemē iebakstītiem snīpīšiem, ar vilšanās pilnām mākslīgajām skropstiņām un taisnām kājām, velkot līdzi savas tašiņas un divmetrīgās rupja dzīpara šalles, izslīdēja vēsajā pavasara gaisā, uzvilka caines zem zīmes "smēķēt aizliegts" un aizgāja dzert zemeņu sidru. "Nākamajā semestrī mēs lasīsim uzdoto."

Bet jā. Pēc četrdesmit minūtēm uz minekļa un trīsdesmit – uz spaidekļa es gribēju vēl vairāk atvilkt dvēsli iekšstilbus uz meiteņu žurnālos apdziedātā adductor'a un atbilstoši dienas raksturam, kā sēdos, kā ieliku svaru, kā uzliku pretestību, kā vilku pirmo kustību.......tā ar līksmu pļurkt no kauturienes aizlidoja visu to ierīci darbībā regulējošā skrūve un trenažieris kļuva par nekam nederīgu špokmašīnu, nevis daiļāku līniju ieguves rīku. Tā ir. Viena skrūve, tā dažkārt visu nosaka, tā visu noregulē un uz to skrūvi ir jātic.