Mailes, Mailes Vietalvā bija vakardienas slēpošanas galamērķis. Ar nelielu nobīdi sākotnējā grafikā, taču joprojām agri no rīta traucāmies aizvien tālāk aukstumā, rādījumam krītoties pa grādam un uzrādot - 21C dažviet. Saule spīdēja jo tālāk, jo spožāka, asi izgaismojot baltos laukus, sniegotos kokus un kaudzes, pie/aiz/zem kurām ir mājas, egles kā zem piparkūku glazūrām un Daugava sastingusi ledū.


Gluži tāpat kā aukstāka laika vai augstāku ūdeņu laivošanā, arī šitādā brašā slēpošanā ir tā pati grūtība vispirms diskrēti pārvarama: no siltas automašīnas izkāpjot, pārdot sev domu, ka tieši pēc tā esi atbraucis - aukstuma, pēc nebeidzami baltā sniega klajumiem salā, kāpumiem trasē un visa tā pārējā. Kaut kāda dīvānkaķīša pretestība ķermenī arī mīt līdztekus gavilējošā suņa laimei – foorši! sniegs! auksti! jēeē!! un tad visus šitos savus zvērēnus ienesu kopā ar somu siltā mājā, sāku apkrāmēt pikaso ar štātēm un rīkoties tā, kā vajag . Laimīgais sunīt's uzvar dīvānkaķi, vēl tikai saskaņot cimdus, izskaitīt auskarus, ielikt fotoaparātu un izvilkt termosus un VISS! Ielecu špūrītē, iegaumēju Pīpkalēja instrukciju par to, kā atšķirt 10 km trasi no 20 km un devos lēnā garā uz priekšu vien.

Vispār jau slēpju vaski dažādajām temperatūrām tomēr nav nekādas ūdens atmiņas blēņas, jo manas svaigi vaskotās mežā slīdēja negribīgi, tā pirmos trīs km padarot diezgan pasmagus. Vasks siltākam laikam bija uzklāts, tāpēc slēpošana paģērēja muguras un roku spēku tā pavairāk. Brīdī, kurā vajadzēja izšķirties – 10 vai 20km, tomēr biju iegājusi priekšzīmīgo špūru baudīšanā un domājot par meža zvēriem, vilku atpazīšanu un dzīvi baros. Aizrāvu uzreiz uz garo, kilometri nāca lēni, daži arī smagi, taču katrs "augšākāpiens" tika prēmēts arī ar pasakaini daiļām ainavām un smeķīgiem nobraucieniem, kuros vējelis asaras sapūš pa taisni ausīs un brilles aizledo, mati nosarmojuši balti, pleci un piekakle arī izmetusies sarmā. Kilometru stabiņi dod ta' motivāciju, ta' drusku iegruzī, jo šoreiz gāja grūtāk (neslīdēja), bet dzenājot domas par dažām aktuālajām tēmām, drīz jau "maisam gals bija redzams" un finiša pagriezienu nobraucienā paņēmu smaidot un ar plecu noveļoties rupucītī.

Arī pēc otrā apļa, kas gan bija desmitnieks,
to pašu līkumu izpildīju līdzīgi, bet tas tāpēc, ka apsmējos par to, kā līkuma U burta apakšiņā viss sniegs ir izgulēts un acīmredzot, ne man vienai grūti izlocīt taisnas slēpes cilpā. Atlaidos arī es turpat vēlreiz, notrausu sniegu no uzacīm un aizausīm un tā nu trīsdesmit km bija noslēpoti.

Absolūta laimība, atpakaļceļš (starp citu, Liepkalnos ir priekšzīmīga tomātzupa, kuru atnes ar pārceptu maizi pāri) paklusām šņakstinot līdzbraucēju alus buteles un tad jau tā Rīga, ar diezgan asu montāžas vietu kadrā, strauji pārsviežot notikumus uz pavisam citu stāstu.

Bet jā, slēpot bija lieliski, sestdiena izpūta visas cukas un salādēja gaņģus ar jaunu spēku.