man patīk pēc divpacntstundu diezgan nedalīta darba ar galvu, saņemt duku apgādes solim un nopirkt jēlu liellopa gaļu un nedomājot par Kreicfeldu- Jakobu, to knakstināt jēlu.

jūs taču arī esat ēduši nevārītus cīsiņus? pelmeņus? koduši siera klucī pirms pārnākuši mājā?

dažkārt izsalkums ir tik liels, ka slepšus patiktos to darīt pa ielu ejot – vien attur tas, ka maršrutā satikšu kādu draugu, biedru, paziņu puspaziņu vai pavadoni un es jau tā cilvēkus mēdzu nepamanīt un tāpēc nepasveicināt un pēc kā ta tas izskatīsies – "jaunā dāma ēd jēlu gaļu no maisiņa". (bet īpašos izsalkuma krīzes brīžos tajā pat maršrutā slepus tomēr ēdu vītinātās cūkaskājas kripatiņas no spāņveikala (dzirnaviela, blaumaņiela, posms brīv.- mar.)).

un tā nu paliek tas vilks nebarots pa ceļam
un ta' mājās zābakos stāvot jānogriež gabaliņš vismaz, lai vispār ir spēks zābakus novilkt.


bet es zinu, ka "jēlu gaļu ēst ir bīstami", "lopi ir slimi", "gaļā ir tārpi", u.c.
tāpēc tā tagad mokās krāsnī un rīt varēšu ēst aukstu rostbifu kājās stāvot.
man arī ir vertikāls iešņāpums kreisajā rādītājpirkstā (t.s. IEVAINOJUMS), kad reiz bērnībā pa kluso lavījos uz ledusskapi no cūkas muguriņas ādu griezt. bija svaigi kauta cūka ienākusies, tā ādiņa tik garšīga, garšīga, bet tutenis ne vella neņēma. šņapt un pirkstiņš pušu gan.


un tad kaut kad es gadu biju veģetāriete. nekādas jēgas.