Tās sadzīves ierīces, kuru bojāeja izraisa vislielākos riskus un tēriņus (gāzes apkures katli, 150 litrīgie ūdens boileri vai piemēram, gadus 14 veci Rūdolfa Boša armijas karavīri veļas mašīnas izskatā) par savu drīzo nefunkcionēšanu sūta nevis saklausāmus signālus (trokšņi, gaismiņas, izsaukumzīmes), bet drīzāk nojautas. Parādās sapnī. Vai pēkšņi kādvakar tu ieraugi, ka TAM ir parādījusies kaut kādā jocīga bukte, padziļināts troksnis, palēnināta atbilde uz vadīklas iestatījumiem un spēj vien padomāt – o, jā, jāpiezvana meistaram, jāpasūta apkope. Tāpēc uzpliķē uz ierīces baltā sāna, sakot – turies, vecais kareivi, es tev ticu. Apkopes pasūtināšana gan uzreiz aizmirstās, jo vecais zaldāts nav jau nekāds Yoox/Amazon/Laredoutte izpārdošana, kas uzmācas ar KLEITĀMZEĶĒMSOMĀMGRĀMATĀM -60% trīsreiz dienā. Bija brīdis, bija signāls, bija doma, darbu nebija.

Mikseris nosvilst lēni un gausi smirdot, blenderis – līksmi grabinot; bērnībā esmu iznīcinājusi vismaz četras kafijas dzirnaviņas (pūdercukurs) un par vienām vainu uzveļot kaķim Oskaram (kurš nometa kafijas dzirnaviņas un saplēsa tām korpusu? – KAĶIS!), izlauzusi restītes trijām ķiplokspiedēm (jautājiet, tiks atbildēts) un vēl visādi. Taču Bosch pārstāv lielo priekšmetu – lielo avāriju kategoriju, ierindojas blakus dīzeļturbīnai un laptopu cietņiem.


Varbūt, visam pa vidu gadās ieklīst Electrolux veikalā, kur mūžīgie un runātīgie pārdevēji stāsta par jaunumiem baltajās tehnikās, es tiem saku – paldies, nopērku trūkstošo nieciņu – paldies, man vēl vecais ierindnieks kalpo godam.

Un tad ir šovakars, uzpildu veļasmašīnu ar piecarpuskīlo navkovilktmugurā tumšajās krāsās; rosos te pārējās rūmēs un ko dzirdu: izmisīgi avarējopšs troksnis gluži kā tuberkolozes dispanserā vai pie diloņiķiem. Esmu palaidusi garām iespēju izglābt R. Bošu. Briesmīgi sprostojoša, svilpojoša, aurojoša skaņa kā vispasaules tenoru kora krūšu klepus sestajā plauškarsoņa nedēļā, pavadīts ar raksturīgo tinuma- sviluma smārdiņu. Tuvāk apskatot sirdzēju šķiet, ka tas ar viltu ir atņēmis kādam krūšturim stīpiņu, ierāvis to savos caurumos, tur norāvis visu savu cetrisko bunduļa griešanos un kas notiks tālāk? Ūdenspūdi! Tīras grīdas! Nosvilis motors un droši vien, iegūšu jaunu veļasmašīnu vien-kād-dien.

Vispār, es šovakar gribēju rakstīt friends only ierakstus par šķiru cīņām, uzskatu kaujām, sirmajiemi bērīšiemi; definēt kas ir snobisms un kas tāds nav un diskutēt par bērnu desas ar sieru lomu saticībā.
Bet nekas no tā visa, ticamāk, nesanāks, jo ūdens līmenis ir cēlies ne tikai Ogrē, bet arī vannasistabā un man nu jāiet pie lupatas, pannas un kā nu vēl un nebūs ko vilkt mugurā atkal. Visas tās gudrībiņas reflektējot par attiecībām vai vispārību pātrauc aktuālie sadzīviskie, tūlītēji nekavējošie. Un kad, kad lai es piesēžu uz cinīša, pastāstot kā man pašai iet, ko?