Ilgi domāju par šīgada rezumējošo ierakstu, bet mainījās dienas, bagātīgi nāca notikumi bez skaidras apjautas, kas nāk kopā ar tiem un ko tas viss nesīs. Kā gandrīz visu gadu.

Šis bija tieši tāds, kā būt man patiesībā patīk vislabāk: kad ir neticami daudz notikumu, kuros pārlaicīgs un šūnu kodolus spēcinošs prieks mijas ar asu, tiešu sāpi tieši turpat;
mierīgai klusuma pauzei sāpi ātri remdējot un saliekot nogriežņus tālāk, atkal gūstot visādu spektru prieku un atkal jau pa asajai, tiešajai.

Pārejas starp abiem skalas galiem ir bijušas dažkārt neticami straujas, ļaujot izkopt un nemitīgi attīstīt spēju neko nedomāt, neanalizēt, nepieķerties pārliek, vien ienirt dotajā momentumā. Janvāra balzāms brūcēm, februāris turpat un arī spriedzē par tuvumā atvērušamies aizu, marts – brīnumainā kārtā un ar palīdzību no malas nožonglēju mata galā. Tad upes, aprīlis un dūmi un upes un maijs un vēl bagātākas upes;
vasara pilnām plaukstām ar jaudu kā Aiviekstes ūdenskritums, jūlijs un jūrmala ar kaiju bērniem uz jumta, Latgales mūžību ilgušās dienas;
man liekas, ka tik maz, kā šogad es gulējusi neesmu nekad, jo vasarā gulēt nevarēja, naktis bija īsas un nekad nepalika tumšs.
Satumsa kaut kad oktobrī, laikam, tad arī pagulēju dažu dienu klusumā un pārliekot nogriežņus un karšu kvadrantus, tad novembris uznāca vēl negaidītāks un rekušeku, jau šovakar ir gada beigas. Par beigām es šogad neko daudz nezinu, jo katrām galā allaž ir pa spožam sākumam un šis patiesi, patiesi ir viens no visbagātākajiem gadiem, kāds bijis un šķiet, ka beidzot viss sāk sākties. Tāpēc ceļos un dodos ceļā uz vietu, kur ceļa nav, uz pieĒrgļiem.

Paldies visiem un katram vienam un īpašs paldies Providencei par visiem katru vienu. Brīnišķīgs gads, patiešām.

P.S. Te arī divas šīgada vismīļākās bildes. Kāda brauciena pats sākums Usmā un tā paša brauciena beigas jūrā, pēc mēneša.