Varētu tagad tā. No sāniem, no šejienes, kur sievietes ķermenis mēdz paglabāt apēstos cukuriņus, sviestiņus un miltiņus, varētu izaugt tāds teleskopisks roku komplekts. Mazas, ar labu pirkstu motoriku, pārdomāti veidotas, tām es tad piešķirtu otru datoru un klaviatūru un tad mēs četrrocīgi strādātu divreiz ātrāk, protams. Kad darbi apdarīti, tad roķeles – čpokt – un atpakaļ.

Dažkārt apsēžos lotosā,
elpoju dziļi, lēni un rimti,
lūpās izdvešu klusu ommm,
taisu strēlnieku, govi, kobru un vardi.
Taču tas viss nepalīdz, rokas tomēr man komplektā ir tikai divas, ar tām arī nāksies visu nooperēt. Nekas tik tūlītēji noderīgs tajās rezervēs nav iestrādāts.

(šiten palika deviņas minūtes, kamēr drukājās lasāmais.)