Valmieras "Hamlets" - vaai, cik labi, blīvi un grodi, kā jau klasikai pienākas: tāds kārtīgs un makten sātīgs ziemassvētku cepetis ar rupjmaizes kārtojumu desertā, iebilst ko nebūt grūti. Krišjānis Salmiņš kārtējā kretīna lomā ir līdz riebumam spožs;
Puķe – Valmieras Zariņa;
arī visi pārējie izveidoti rūpīgi un bez nejaušībām. Decembrī ir pavisam pēdējā izrāde, novēlu pacensties to noskatīties.


Bet kamēr teātris, tikmēr pilsēta aizsniga. Lielpārslains, balts sniegs bija sakritis līdz Straupei – "vurrr, vurrr" skanēja riepas risēs, "veķeķē, nevelk gan" bija mēģinājums ar ap kaklu aptītu šalli noslaucīt priekšējo stiklu, neturot stūri un paralēli skrapstinot pirmās šīsezonas piparkūkas. Līdz Rīgai gan ziema šodien neatbrauca, par to man mazliet žēl, bet jūsu ērtību dēļ varu arī vēl mazuliet pagaidīt.

Pagalmā dzīvo kaķīts. Parasts, kārtīgs Felis catus,
Burberry tonalitātes pelēkbrūni balti svītrainais, ar centra rajona pašapziņu – nav nekāds nošņurkušais, rētainais žēlojamais kaujinieks – nabadziņš. (Pēc uzvedības domāju, ka drīzāk open minded, nav nekāds settled vai houmbodijs, ja ir kāre pasegmentēt priekš Whiskas) Teiksim, ja es iznesot atkritumus, ieskābušo vājpiena biezpienu piedāvāju kaķītim, viņš uz mani noskatās ar visu pasaules nicinājumu - pfff, vājpiena biezpiens, tasirkā? tutoman?! "Nekad, nekad vairs nezvani uz šo numuru."

Vispār, kaķīts brāķē visu, ko es tam esmu mēģinājusi piedāvāt:
nekādas mīlestības caur vēderu nekur neiet. Aizmirstiet šito un piedotiet saviem maldinātājiem.

Kaķītim patīk gulēt uz manas automašīnas, sevišķi, ja es pārbraucu vēlos vakaros un laukā ir auksts, tad viņš sagaida, kad es beidzot savācu tās visas savas rokassomiņas, atrodu mājas atslēgas, aizmirkšķinu mašīnu. Kad esmu prom no acīm, kaķīts uzlec uz motora pārsega, ieritinās un cerams, ka murrā. Tas, ja mašīna ir nolikta ar skatu pret otras mājas sienu - tad tur izveidojas tāds diskrēts kaķīša privacy. Ja esmu tik čakla, ka nolieku to ērtāk izbraucamu, tad kaķīšam nākas monitorēt, vai vakara pastaigā netiek vests mūsu pagalma daiļais mākonītis – gaišruds Čau-Čau sugas suns, tik lepns un tik absolūti skaists, ka kaķīts jau nu labāk pārkāpj uz automašīnas jumta vai iekšpagalmus atdalošā mūra. No augšas tak labāk redzams tas zilmēlis čaučauvs. (Reiz suns tika vests no Avotielas suņufrizētavas "Azors" - č-č izmazgāts, safēnots vēl divreiz pūkaināks un tik safrišināts tas spoguļojās visos skatlogos, gāja grozot savu makano dibenu un ķepas augstu cilājot. Pazīstama tāda gaita – starp citu, es biju frizētavā, ja.

Un ja es nāku pēc auto, kad kaķīts ir iekārtojies uz jumta vai tā mūrējuma, viņš noskatās ar skatienu, kuram vienīgā iespējamā uzrunas forma ir "Jūsu Augstība!" Veras uz mani, šo metrssešdesmitseptiņi divkāji ar tādām lielām, zaļām un nosodošām acīm, paužot visu pasaules nicinājumu par to, ka daža laba te ir sadomājusies braukt prom ar viņa gultu, (atkal) krāmē iekšā kaut kādas nejēdzīgas mantas. Visādi kaķīši ir redzēti, bet šim acis ir tik lielas un skatiens izdodas tik pārsteigts, ka ar muguras smadzenēm jūtu, viņš reiz uzleks man uz pleciem un pārkodīs miega artēriju un aizbrauks ar manu smuko vāģi, kur acis rādīs – uz Kaķeniekiem, Kaķīškalnu, Kaķīšezeru vai joka pēc uz Augšdukšiem. Tad varēs beidzot gulēt, kā un cik ilgi vien vēlēsies un nekad, nekad vairs "Labrīt, kaķīt!" vietā nebūs jādzird "Vaiii, kaķīt, kādas tev netīras ķepiņas."
Cik tad to var klausīties, ko?
Gultasveļu, jkdz, to maini čakli, bet mašīnu kāpēc nemazgā?