Tas menedžmenta, daudzuzdevumu vienlaicīgās veikšanas (multiple tasking) vai pašidentificēšanās strupceļš iestājās lūk, pie zīmējuma,
kad esot sava orķestra diriģentam, pirmajai vijolei un trombonistam vienlaikus, kādā jaukā pievakarē neviļus ierodies uz savu koncertu kā klausītājs.
Aplauzieniņš tāds kā. "Makšķeraukla bārdā sagājusi/sapals aiziet padzerties"

Citiem vārdiem: viena lieta ir sapārdot vai saservisēt lietas, otra: visu to norealizēt, īpaši tās daļas, kuras nav kaskadējamas citiem un šādos grubuļaina ceļa apstākļos (kas es esmu, kas es esmu?) kā tāda piektās kategorijas krāce pārlejas atskārta, ka kaut kas ir bišīt jāpamaina, jo pie pamalītes piekārti personīgās veikstpējas/ kapacitātes līmeņrāži (nejaukt ar "woman know your limits/kur kotlešu katliņš?"), kuri draud pārlieties pie dotās ūdeņu bagātības, ja pieturamies pie tām līdzībām.


Pirmās atkrīt brokastis svētās. Jo nu, rīta blīvmiegs, art of snooze un pārējās grūtības ar realitāšu nomaiņu;
pēc tam bastojas arī sports svētais, kas nav jauki.
Pēc tam fizioterapeits teic, ka "tev ļoti smuks plecs" pēc izelpas piebilstot "no medicīnas viedokļa, protams" un nākamā pusstunda palīdz izzināt sāpju spektru dažādos smalkos pustoņos (fīftī šeids of grei), no "tīri patīkami" līdz "neeeeelieeeeeetis sarainais",

Re. Kafija izdzerta, pīkst uznirstošais pēkšņlodziņš un fonogrammas taures jau skan, trombonists iepūš notiņas, vijoles un diriģents ierodas kopā ar izsaukuma zīmēm. Teikuma beigās. Magic is, what magic does.