Piemēram, lai iedvesmotu cibiņu vingrot ir nepieciešams nepilns gads neuzstājīga mārketinga.
Lai vingrojošu cibiņu pamudinātu iedzert vienu dzērienu – viens teikums. Ko mēs no tā varam secināt?

"Vingro, pēc tam iedzersim!" ir pareizāks sauklis kā "Vingro- tapsi slaiks un lokans!" Gamification, ja.

Ar to arī rudens – ziemas bārgājienu sezonu pasludinu par atklātu.


Un vēl tikai piemetināšu, ka Ciba ir lieliskāko cilvēku sociālais tīkls. Pie blakus dīvāniem sēdēja viss jauno mediju speciālistu un tvitera koncentrētais zieds, kas sprieda par instagramu filtriem, followeru audzēšanu un šērkampaņām feisīšos,

bet mēs par lielajām tēmām, piemēram:

lietajām akmens izlietnēm,
kungu augstprātību divās profesiju grupās,
vai brīvība pašnodarbinātībā ir vai tā tikai liekas,
kas ir tas, kāpēc cilvēki mēdz būt divi (citreiz paliekot arī vairāk) un
vai un kā racionāls skats uz attiecībām (skaidri definētas un ārkārtīgi vienkāršas, vārdos nosaucamas svarīguma komponentes) nogalina sapņainās romantikas alkas, tās kuras uzņēmām un iekodējām trešajā klasē gripas epidēmijas laikā, lasot cukurainu literatūru.

Ar ko arī visa postaža – vāzītes raud/austiņas salst/pirkstiņi tukši, a jūs brutālie, neaptēstie stulbie stulbeņi lūriet mūsu dekoltejās - sākās.



Tāda lūk, vingrotāju plenārsēde. Viss ir vienkārši. Endorfīni. Gribi iedzert? Nāc vingrot!