Ja jāpiedalās viktorīnā par to, kura no saaukstēšanās fāzēm ir visnepatīkamākā, tad es nominēju pirmo – sāpošā kakla divarpusdienu.

Kad beidzot līksmi sāka pilēt deguns, atlika vien pārprofilēties uz elpošanu caur muti, sariktēt aumaļām papīra šņukdrānas un to vecmodīgo ostāmpuļķīti ar "zvaigznīti" nāšu atbrīvošanai guļot. Visnotaļ, iesnas un spaiņagalvu es paciešu labāk kā vājumu kaklā. Ne parunāt, ne ko norīt, ne pagrozīt galvu, jutos kā tāds nožēlojams un izspūris sermuliņš, kurš nevar pat savu nožēlojamību gana nožēlojami apčīkstēt, jo ir tik nožēlojams.

Piemājas aptiekā padevos iecienītās farmaceites maigajam spiedienam, nomainot kaklā pūšamo Laringospray (spirta bāze, kairina rīkli, izrādās, noder tikai tad, ja ir sastrutojis mandeļulājs) uz Faringosoray (eļļas bāze, maigi nogludina trakojošo rīkli). Ura, patiesi – tas nostrādāja gandrīz nekavējoši.


Tagad papētīšu, kas jauns deguna dobumu dziedēšanā. Vecais, labais Lorozīvs vairs lāgā neņem, bērnība beigusies.